V PASAULES BRĪVO LATVIEŠU APVIENĪBAS INFORMĀCIJAS BIROJS

Informācijas vākšana nav tikai klusa un mierīga statistikas vākšana un chronikas rakstīšana. Tajā visumā jānodarbojas ar jaunām krīzēm un pārmaiņām, kurām jāmēģina atrast ātrs atrisinājums.

Ilgvars Spilners1972.gadā


DOKUMENTU UN ATTĒLU PIELIKUMI: 1 | 2 | 3 | 4 | 5 | 6 | 7 | 8 | 9 | 10 | 11 | 12 | 13 | 14 | 15 | 16


Jānis Ritenis
bij. PBLA Informācijas biroja vadītājs

PBLA INFORMĀCIJAS BIROJI UN TO DARBĪBA

Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valde 1972.gada 17.novembrī savas sēdes noslēgumā pieņēma deklarāciju, kas apliecināja latviešu tautas nedalītu vienību un tās neatņemamās tiesības brīvi dzīvot Latvijā. Vienlaicīgi PBLA, pārstāvot brīvos, ārpus Latvijas dzīvojošos latviešus un aizstāvot tautu dzimtenē, kurai atņemtas cilvēktiesības, apņēmās konsekventi iestāties par latviešu tautas brīvību un neatkarību. Visi latvieši tika aicināti vērsties pret Latvijas okupantu piekopto latviešu iznīcināšanas un pārkrievošanas politiku. PBLA solīja šo cīņu padarīt mērķtiecīgāku, saskaņojot izkaisīto trimdas saimju un visu citu apspiesto Baltijas un citu Eiropas tautu rīcību kā patvēruma zemēs, tā starptautiskos forumos.

Šo darbu bija jāsāk, iegūstot un sistematizējot informāciju par norisēm dzimtenē. Protams, bijām pārliecināti, ka to vislabāk var darīt no Baltijas jūras Rietumkrasta – Zviedrijas. Tāpēc tika nolemts Stokholmā PBLA valdes priekšsēža vietnieka I. Freimaņa vadībā izveidot Informācijas biroju (IB) , par tā darbvedi aicinot Jāni Mālīti. Informācijas iegūšanā no Latvijas jaundibinātais birojs vēlējās sadarboties ar Andreja Eglīša vadīto Latviešu Nacionālo fondu, bet pēdējais no šādas sadarbības atteicās, jo negribēja dalīties informācijā, kas iegūta no Latvijas. Tas palēnināja 1972.gadā dibinātā PBLA IB darba gaitu, tās sākumā cenšoties nogādāt informāciju uz Kurzemes krastu un Latvijas ostām.

Sūtījumus uz ostām pārveda galvenokārt jūrnieki, bet uz Kurzemes piekrasti tos pa laikam aizvilka arī Baltijas jūras straume. Kad sāka izdot informācijas bukletus PASAULE un MĒS, tos ar PBLA apvienoto organizāciju informācijas darbinieku starpniecību Latvijā iesūtīja ik pāris mēnešos, adresējot saņēmējiem visdažādākās dzīves vietās. Padomju iestāžu modrības novēršanai tie bieži tika izsūtīti no tādām valstīm, kā Indonēzija vai Taizeme, kur latviešu trimdinieku skaits bija neliels.

Ar tādējādi piegādāto informāciju PBLA vēlējās sniegt okupācijas apstākļos Latvijā dzīvojošiem zināmu atbalstu un cerību, ka stāvoklis varētu arī mainīties. Gunārs Astra savas tiesāšanas laikā nekautrējās citēt tiesai no šiem bukletiem, par ko tiesa pat nebija pārsteigta.

Jānis Mālītis, kas pēc profesijas bija notārs, gatavojoties uz 1973.gada Helsinku priekškonferenci, vāca arī noderīgus dokumentus un pētīja politiskā noskaņojuma izmaiņas mūsu kaimiņzemēs. 1974.gadā ar BBC (Britich Broadcasting Corporation – Britu radioraidījumu korporācija) ziņotāja Jāņa Sapieša starpniecību Mālītim radās kontakts ar toreiz pasaulē tik ļoti ievēroto krievu rakstnieku A. Solžeņicinu, kam IB nodeva PBLA Helsinku konferencei iesniegto memorandu un filmu par latviešu strēlniekiem. 1975.gada jūlijā Helsinku konferences laikā IB uzdevums bija palīdzēt sakaru uzturēšanā starp rūpīgi uzmanīto baltiešu delegāciju Helsinkos un PBLA valdi, kā arī uzņemties rezervistu pienākumus, ja delegācijas locekļus apcietinātu. 1975.g. 22.jūnijā The New York Times Helsinku konferences sakarā publicēja Rietumpasaulē lielu ievērību izraisošo Solžeņicina rakstu par zaudētājiem Trešajā pasaules karā. Tas, pēc Solžeņicina ieskata, bija sācies jau 1945.gadā - tūlīt pēc Otrā pasaules kara, atdodot Baltijas valstis, Moldāviju, kā arī Centrāleiropas valstis Padomju Savienībai. 1974.gadā, kad Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā negaidīti atzina toreizējā Austrālijas valdība, IB piegādāja arī Austrālijas Baltiešu padomei vajadzīgo informāciju, lai uzvarētu cīņā par atzinuma atsaukšanu.

1978.gada maijā Zviedrijā nonāca disidents Gunārs Rode, kas 1962.gadā bija notiesāts par Baltijas federācijas organizēšanu un uz 15 gadiem ievietots padomju spaidu darbu nometnē. G. Rode tūliņ iesaistījās IB darbā, jo viņam pašam savlaicīgi bija palīdzējusi PBLA un Baltiešu apelācija pie Apvienotajām Nācijām ( Baltic Appeal to the United Nations - BATUN) - ieinteresētā starptautiskā amnestijas organizācija. Nu Rode, apprecējies ar tūristi no Zviedrijas, Ievu Straubergu, jau domāja par to, kā ārzemēs organizētie latvieši, pārņemot iniciatīvu, varētu sekmēt latviešu tautai labvēlīgu politisko procesu veidošanos Latvijā. Rode bija labs politiskais domātājs un nāca pie pārliecības, ka ar laiku nacionālpolitiskās organizācijas ārzemēs, īpaši tik tuvā valstī kā Zviedrijā, varētu kļūt par visāda veida materiālu un informācijas bāzi Latvijai, kā tas vēlāk arī notika. Viņš arī uzskatīja, ka organizētā trimda varētu aizsargāt briestošās pretestības kustības Latvijā dalībniekus pret okupantu pretpasākumiem. Tas patiesībā arī bija viens no informācijas biroju radīšanas iemesliem. Šo mērķi varēja īstenot, izplatot informāciju par padomju iestāžu rīcību, ko Rode pats darīja Kopenhāgenas tribunālā, iespaidīgi liecinot par cilvēktiesību pārkāpumiem un pārkrievošanu Latvijā. Neiespējami nebūtu bijis arī veikt manipulācijas, izmantojot Latvijas ražotņu vajadzības un saskaņojoties ar Rietumu tirgus interesēm, kas vienlaicīgi pavērtu iespēju prasībām okupantiem labāk sadzīvot ar mūsu tautu.

Vēl lielāka rosība informācijas darbā sākās, kad jaunā IB vadību Minsterē 1980.gadā uzņēmās Jūlijs Kadelis, kas iepriekš bija darbojies kā PBLA valdes loceklis, pildot speciālus informācijas darba uzdevumus. Pa EDSA (Eiropas drošības un sadarbības apspriede) izvērtēšanas laiku Madridē Kadelis ar mūsu Dienvidamerikas spāniski runājošo palīgpersonālu vadīja PBLA biroju Madridē. Kadeļa režijā, 70 trimdas latviešiem līdzdarbojoties, pasaule varēja skatīt, kā par Latvijas brīvību uz Padomju Savienības karoga lija mācītāja Ķirsona asinis. Kāds spānis mūsu mācītāju nosauca par latviešu Kristu. ASV delegācijas vadītāja vietnieks Vorens Zimmermans savā runā stāstīja par Sarkanās armijas iebrukumu Baltijā un mūsu marionešu valdību, kas tur cilvēkus ieslodzījumā. Viņš konstatēja, ka, ja tas viss nebūtu noticis, tad Eiropas drošības un sadarbības konferencē būtu pārstāvētas 38, nevis 35 dalībvalstis. Tik noteikti spriedumi no lielvalstu pārstāvjiem lielās starptautiskās konferencēs nebija dzirdēti kopš Baltijas valstu okupācijas.

Tādēļ nebija pārsteigums, ka pēc šādas runas ASV delegācijai bija strīds ar Padomju Savienības delegācijas vadītāju vēstnieku Juriju Ribakovu.

Izbrīnu drīzāk radīja tas, ka arī ASV delegācijas vadītājs Maksis Kampelmanis savā runā citēja Ļeņina rakstīto par varmācīgu aneksiju, lai konstatētu, ka pēc šīs definīcijas Baltijas valstis ir varmācīgi pievienotas Padomju Savienībai.1

Pēc šī labā sākuma, piecus gadus PBLA darbā dedzīgi strādājot, Kadelis panāca, ka Rietumu pasaule ar latviešu tautas traģēdiju sāka nodarboties nevis kā ar noklusējamu neērtību, bet kā ar dzīves problēmu, kas prasa pēc risinājuma. Tas tika panākts, izdarot divas lietas: 1) padarot Latvijas jautājumu aktuālu, atklājot pašreizējus, patlaban notiekošus okupētās Latvijas dzīves faktus, kurus aprakstīt bija ieinteresēta Rietumu prese, 2) iegūstot Rietumu preses uzticību un panākot atzītas preses aģentūras stāvokli PBLA informācijas birojam.

Sevišķi jāuzsver, ka biroja darbā Kadeļa laikā negadījās kļūdas, jo viņš ziņoja tikai to, kas bija nepārprotami apstiprināts. Arī viņa ziņu vākšanas metode neprasīja liekus cilvēku pārbaudījumus vai upurus. Lai rastos žurnālisti, kas iegūtās ziņas padarītu dzīvas, birojs meklēja kontaktus ar izciliem žurnālistiem, pēc tam veidojot viņus par iejūtīgiem Baltijas likteņu sapratējiem un izgaismotājiem.

Lai sargātu Latvijā vajātos, kā arī diskrēti un konfidenciāli dokumentētu svarīgus faktus, ar daudzu trimdas latviešu palīdzību tika vāktas ziņas par:

    1. politisku vai reliģisku iemeslu dēļ ieslodzītiem - to fotogrāfijas, piederīgo un ieslodzījuma vietu adreses, pēc kāda kriminālkodeksa panta notiesāts un soda ilgums, sodīšanas patiesie iemesli,
    2. pazudušo vai noslepkavoto personām - vārdi, biogrāfijas, fotogrāfijas, piederīgo adreses, vajāšanas iemesli,
    3. skolu mācību programmām un iestāšanās pārbaudījumu programmām augstākajās mācību iestādēs, vietām, kur nav latviešu bērnu dārzu,
    4. jauno pasta nolikumu par atļauju pieprasīšanu grāmatu sūtīšanai uz ārzemēm, kas stājās spēkā 1982g. 1. septembrī,
    5. tūristu pratinātājiem – vārdi, datumi un vietas, kur pratināšanas notikušas un kas jautāts,
    6. faktiem par nehigiēniskiem apstākļiem poliklīniku dzemdību nodaļās,
    7. daudzbērnu ģimenēm - vārdi un adreses tām, kas nesaņem palīdzību no ārzemēm,
    8. par jaunu rūpnīcu celšanu un masveidīgu darbaspēka ievešanu, ieskaitot atklātās darba kolonijās novietotos noziedzniekus,
    9. pierādījumiem par padomju varas nelikumīgām izrīcībām - kratīšanas protokoli, sodu pavēstes un tml.,
    10. par ateisma propagandu un skolnieku nodarbināšanu,
    11. pierādījumiem par latviešu valodas literatūras trūkumu bibliotēkās un citur,
    12. demogrāfiskiem datiem par iedzīvotāju nacionālo sastāvu pilsētās un rajonos.

Šādi iegūta informācija tika klasificēta un pavēra labu ieskatu to dzīvē, kam tika darīts pāri. Pie tiem vispirms piederēja latviešu sirdsapziņas cietumnieki, kuru sarakstā no 1977.-1982.gadam tika ietilpinātas 32 personas. To starpā Oļegs Batarevskis, Juris Būmeistars, Žanis Skudra, Alfrēds Zariņš, Juris Viņķelis un citi. No tiem pēc PBLA iestāšanās par rakstnieku Zariņu ASV Tautas vietnieku nams pieņēma 375. rezolūciju, kas aicināja ASV prezidentu un Ārlietu ministriju rūpēties par viņa atbrīvošanu no spaidu darbiem, un uzdeva izteikt protestu Padomju Savienībai par viņa apcietināšanu. Arī Zviedrijas Penklubs sūtīja vēstules Borisam Pugo uz Valsts Drošības komiteju un Nikolajam Neilandam uz Ārlietu ministriju, lūdzot rakstnieka Zariņa atbrīvošanu. Rietumlatvieši panāca arī to, ka Dr.Juri Vinķeli Amnesty International centrāle Londonā atzina par sirdsapziņas cietumnieku. Tādēļ vācu ārstu savienības priekšsēdis griezies pie savas kolēģes Lidijas Novakas Maskavā, lūdzot noskaidrot Dr.Viņķeļa tiesāšanas patiesos iemeslus.

Intu Cālīti pēc viņa apcietināšanas savā aprūpē ņēma Amnesty International 83. grupa Parīzē. Latviešu advokāti ASV izveidoja savu grupu Cālīša aizstāvēšanai.

Kad 1983.gada janvārī sākās VDK (Valsts Drošības komiteja) latviešu disidentu apcietināšanas un uz tiesu gaidīja ne tikai Cālītis, bet arī Gunārs Freimanis, Lidija Lasmane-Doroņina, Ģederts Melnalksnis, Jānis Rožkalns un Jānis Vēveris, IB jau varēja sākt apsūdzēto starptautisku aizstāvēšanas kampaņu. Tā notikumiem pievērsa pat tādu izdevumu, kā The Christian Science Monitor un International Herald Tribune uzmanību (31.8.1983.). Arī daudzos citos gadījumos IB, sākot izplatīt informāciju par apcietināto vai vajāto likteni, izdevās gūt starptautisku ievērību, tā panākot vismaz divas lietas: uzlabojās apiešanās ar jau apcietinātajiem un padomju represīvās iestādes kļuva uzmanīgākas un mazāk pārsteidzīgas, izmeklējot nākošās lietas. 1993.gada februārī IB EDS apspriedes laikā iesniedza ziņojumu visu delegāciju vadītājiem par Latvijas baptistu aktīvista Jāņa Rožkalna un vēl četru baptistu ģimeņu dzīvokļos izdarītām piecdesmit dažādām kratīšanām, sagādātām ciešanām un pat nāvi vienam ģimenes loceklim. Angļu valodā tulkotu ziņojumu par pret Rožkalnu ģimeni vērsto teroru IB informācijas darbinieki lūdza visās trimdas zemēs piespēlēt vietējai presei. Kad par šo lietu sākās polemika, padomju iestādes reaģēja ātri un pozitīvi. Proti, tika ievērots Rožkalna lūgums Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai un rindai Eiropas valstu valdību, kā arī ANO un citām starptautiskām organizācijām, starptautiskā spiediena rezultātā ļaujot šai baptistu lielģimenei 22 personu sastāvā izceļot uz Rietumvāciju.

Šai rīcībai bija arī savas politiskās sekas, jo, šādiem gadījumiem kļūstot zināmiem, paātrinājās Padomju Savienības sabrukums, vienlaikus stiprinot tās tautu drosmi uzstāties pret apspiedējiem. Savukārt, starptautiskā vidē tas ļāva sacīt, ka PSRS neievēro Helsinku pakta pamatprincipus Baltijas republikās. PBLA to darīja EDSA 1983.gada Madrides konferences noslēgumā, iegūstot plašu ievērību ar savu paziņojumu pirms ārlietu ministru noslēguma sanāksmes, ka Padomju Savienība Baltijas valstīs jo īpaši neievēro spēles noteikumus. Tas skaļi izskanēja visā Eiropā tik daudz klausītajā Vācijas valsts raidītājā “Deutsche Welle” un atspoguļojās vismaz ducī avīžu.

Vienlaicīgi IB centās izmantot visas iespējas, lai tauta dzimtenē saņemtu īstu un neviltotu pārskatu par apstākļiem ārpus “dzelzs aizkara”.

Te daudz palīdzēja sadarbība ar Brīvās Eiropas raidītāju Minchenē, kura Austrumeiropas klausītāju skaits, pēc pārbaudītām ziņām, turpināja augt. Tāpat tas bija ar ceļotājiem no Rietumvalstīm, kas bija gatavi Latvijā ievest IB piedāvāto literatūru.

Politiski nozīmīga bija Informācijas biroja darbība Eiropas parlamentā un Eiropas padomē, Strasbūrā. Eiropas politiskajām aprindām regulāri tika atgādināts, ka bez Baltijas valstu jautājuma atrisināšanas nebūs panākama stabilitāte Austrumeiropā. Šai ziņā apsveicama bija sadarbības uzsākšana ar fon Habsburgu, Austrijas troņmantnieku un Paneiropas kustības iedvesmotāju. Tieši šāda veida sadarbības veidošanai bija ļoti nepieciešama vispārējā informācija par dzīves apstākļiem mūsu tēvzemē, ko palīdzēja iegūt iepriekš aprakstītā informācijas vākšana un klasificēšana. Bez tās birojs nekādi nebūtu varējis ieinteresēt nākošos baltiešu atbalstītājus un sabiedrotos starptautiskās institūcijās. Šo profesionāļu uzmanību nevarēja piesaistīt, runājot par visiem jau zināmām lietām.

Tieši tādas informācijas tālāk nodošana ļāva arī fon Habsburgam 1983.gada 13. janvārī piesaistīt Eiropas parlamenta interesi savai Baltijas valstu rezolūcijai. Savas uzstāšanās sākumā deputāts sacīja, ka politikas svarīgākais elements vienmēr ir tās ticamība, ko nevarot teikt par padomju nostāju dekolonizācijas jautājumā, jo tā par savām kolonijām pārvērtusi Baltijas valstis. Teikto nevienam Eiropas parlamentā neapstrīdot, par debašu toņa piedevēju kļuva parlamenta lielākās frakcijas (sociāldemokrātu) pārstāvis, deputāts Sēlers (Seeler), kas teica, ka Padomju Savienība, pievienojot Baltijas valstis, ir uzņēmusies arī daudzus pienākumus. Pie tiem pieder tautu pašnoteikšanās tiesību ievērošana. Tas ļāva runātajam uzsvērt, ka tieši, rīkojoties saskaņā ar Helsinku līgumu, ir jāievēro, ka tas nebūt nav baltiešiem atņēmis visas to tiesības. Līdzīgi tas deva zaļo gaismu arī britu deputātam Simondam, lai atgādinātu, ka gan viņa pārstāvētie britu, gan dāņu konservatīvie jau sen vēlējušies pieskarties Baltijas valstu jautājumam. Nu deputāts uzsvēra, ka laikos, kad daudz tiek runāts par solidaritāti, Eiropas parlamentam to ir jāpierāda arī Baltijas valstīm. Tāpēc deputāts Vedekinds no otras lielākās Eiropas parlamenta frakcijas – Tautas partijas – izteica cerību, ka Eiropas kopienas valstu ārlietu ministriem, kam rezolūcija tiek adresēta, būs diezgan dūšas nodot attiecīgu ieteikumu ANO Dekolonizācijas padomei. Rezolūcija tika pieņemta ar 98 “par” balsīm, 6 “pret” balsīm, 8 deputātiem no balsošanas atturoties. Ieteiktā ārlietu ministru rīcība gan nesekoja, un tam šoreiz bija labs iemesls. Tomēr Habsburgs bija palīdzējis baltiešiem uzskatāmi nodemonstrēt, ka tos atbalsta visi Eiropas lielākie politiskie spēki. Pie viena IB bija sagādājis arī labu mācību stundu parlamentā klātesošajiem daudzajiem baltiešu politiskajiem aktīvistiem. Kad tie sāka iestāties par rezolūcijas atbalstīšanu citos parlamentos, pierādījās, ka viss šis pasākums nebija līdz galam izdomāts. Baltijas valstis starptautisko tiesību nozīmē taču nebija nekāda kolonija, bet gan okupētās valstis, kuras joprojām tika atzītas par starptautisko attiecību subjektiem no daudzām citām valstīm. Tādēļ rezolūcijā drīzāk bija jāprasa to okupācijas izbeigšana.

IB tas nozīmēja divas lietas. Pirmkārt, allaž rūpīgi jāizsver vai mūsu atbalstītāji beigu beigās mums neizdarīs tikai lāča pakalpojumu. Uz tādu iespēju Eiropas parlamentā 1983.gada 17. martā norādīja toreiz prezidējošais Eiropas kopienas ārlietu ministrs Genšers. Viņš piebilda, ka Apvienoto Nāciju Koloniālo jautājumu apakškomisijas negatīvam lēmumam būtu ļoti negatīvas sekas. Tāpēc viņš lika saprast, ka daudz cietušo Baltijas valstu interesēs nav ieteicams riskēt ar šāda lēmuma pieņemšanu, vispirms nenodrošinot vismaz daļas Padomju Savienības ietekmēto trešās pasaules valstu atbalstu. Nu IB nestrīdējās pretī mūsu toreiz vēl neatpazītam labvēlim, bet nekavējās aicināt baltiešu centrālās organizācijas sākt rūpēties par šāda atbalsta nodrošināšanu.

Vispirms pasaulei gan bija jāatgādina, ka Baltijas valstis tiešām ir okupētas, un to bija jādara Kopenhāgenas tribunālam.

To organizējot, 1985.gada jūlijā baltieši patiesībā vēlējās darīt daudz vairāk nekā līdz šim, kas parasti bija tikai reaģēt uz citu, īpaši mūsu pretinieku izraisītajām norisēm. Laiks bija pienācis mums - baltiešiem - sākt pašiem veidot savus notikumus.

Visu ar tribunālu saistīto darbu pārraudzīja Apvienotā baltiešu komiteja Ņujorkā, bet mūsu profesionāļiem IB bija jāveic grūtāko darbu, piesaistot prominentus tiesnešus, sameklējot ticamus lieciniekus, kā arī veicot visus tehniskos izkārtojumus Kopenhāgenā un rīkojot preses konferences. Pamatos IB uzdevums bija padarīt šo divu dienu notikumu par tikpat tālu skanošu, kā slavenās A. Saharova prāvas, par kurām interesējās visas pasaules politiskās aprindas.

Tribunālā viņu pašu atturības dēļ neizdevās iesaistīt augstākās raudzes starptautisko tiesību speciālistus, bet tā gaitai sekoja 133 žurnālisti, kas pasaules presē par to publicēja ap 1000 rakstu. Baltieši cēla priekšā ne tikai savus apsūdzības memorandus, bet ilustrēja tos ar trīs dažādu veidu liecībām. Tās nodeva kā juristi, tā aculiecinieki un cilvēku tiesību aizstāvības organizāciju pārstāvji. Tas ļāva izvērtēt ne tikai Baltijas valstu nelegālo okupāciju, dokumentēt cilvēku tiesību pārkāpumus, bet arī baznīcu un brīvā vārda nicināšanu. Tādēļ nebija jābrīnās, ka informācija par šo notikumu pasaulē aizgāja tālāk nekā sākotnējās, visai skopās ziņas par Baltijas valstu okupāciju un viss cits, kas par šīm valstīm bija dzirdēts kopš tā laika.

Kadeļa stilā rīkojoties, informāciju par šo notikumu vēl ievērojami pavairoja tribunālam pieslēgtais Baltijas miera kuģa brauciens pa Baltijas jūru. Tam sekoja pat padomju flotes vienības.

Tā gūtā ievērība pavēra ceļu jaunām iespējām, kam vajadzēja konkretizēties EDSA ekspertu tikšanās laikā Bernē 1986.gada aprīlī-jūnijā un nākošajā EDSA izvērtēšanās konferencē Vīnē 1986.gada novembrī. Te liela loma bija veicama arī IB un, blakus savam rutīnas darbam uz to gatavojoties, Jūlijs Kadelis sagaidīja savu negaidīti pienākušo pēdējo stundu.

Labāko nekrologu viņam uzrakstīja ietekmīgākā vācu laikraksta Frankfurter Allgemeine Zeitung speciālists Ernests Levi (Levy), kas teica, ka Jūlijs Kadelis bija visapņēmīgākais Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības tiesību cīnītājs. To varētu vienlaikus uzskatīt arī par IB Minsterē pirmo piecu gadu darbības posma objektīvu vērtējumu.

Pēc IV vadības maiņas darbība apsīka un koncentrējās uz informācijas sadali. Tādēļ Latvijas atbrīvošanas komitejas Eiropas centra (LAK EC) 1989.gada kopsēdē notika vairākas stundas garas debates par PBLA Informācijas biroja pārkārtošanu, jo valdīja uzskats, ka vajadzīgs politiskā un informācijas darba centrs. Šis bija laiks, kad no Rīgas ziņoja, ka 12.martā demonstrācijās Rīgā piedalījušies 250.000 cilvēku, droši vien lielākais skaits Latvijas iedzīvotāju, kas līdz tam laikam jebkad bija sapulcējušies kopā. Gandrīz vienlaicīgi nāca arī ziņa, ka Maskavā PSKP Centrālā komiteja pieņēmusi lēmumu, ka padomju republikām jādod lielāka rīcības brīvība. Tas it kā liecināja, ka arī mūsu valsts okupanti sāk domāt par koncesiju došanu. Tā nu izvirzījās pat jautājums, kāds ir akceptējamo koncesiju minimums. Visvairāk pārsteidza tas, ka no Zviedrijas, kas 1940.gadā bez kavēšanās un ierunām bija atzinusi Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai, nu nāca ziņa, ka tās Ārlietu ministrija vēlētos uzņemt tiešu kontaktu ar Baltijas valstīm.

Tā trimdinieki, vispirms Eiropā, sāka nojaust, ka tuvojas dziesmotā revolūcija, kas varētu nest lielas pārmaiņas. Vēloties paātrināt šī jaunā laika atnākšanu, 1989.gada Latvijas atbrīvošanas komitejas Eiropas centra delegātu kopsēdē Eiropas latviešu pārstāvji nolēma, ka tie aicina “… PBLA valdi sadarbībā ar LAK EC prezidiju Latviešu centrā Minsterē izveidot Eiropas politiskā darba koordinācijas centru, lai saskaņotu informācijas izplatīšanu un atbalstītu grupas Latvijā, kas strādā Latvijas neatkarības interesēs”. Ar to vienā kodolīgā teikumā bija radīta darba programma jaunajam laikam, kas nāca pats ar savām prasībām. No tās izrietēja arī, ka nu trimdiniekiem būs jākļūst politiski vēl aktīvākiem.

PBLA valde šo ieteikumu īstenoja jau vēsturiskajā Latvijas latviešu un trimdas organizāciju pārstāvju tikšanās reizē Latviešu Tautas augstskolā Abrenē (Francijā) 1989.gada 15.-19.maijā, kad pirmo reizi tika formāli spriests par Latvijas latviešu organizāciju un trimdas latviešu organizāciju sadarbību, lai atjaunotu Latvijas neatkarību.2

Šīs sanāksmes situācija bija tik jauna, ka Latvijas latviešu pārstāvji nebūt vēl nebija vienis prātis, kas panākams ar mūsu kopējo rīcību. Tieši tādēļ, ka Latvijas Tautas frontes pārstāvji Abrenē vēl nespēja viennozīmīgi teikt, ka cīņas gala mērķim ir jābūt Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai, balsis izteikti sāka dalīties arī PBLA valdes locekļu starpā. Jo īpaši valdes priekšsēdim Linardam Luksam un viņa atbalstītājiem tas radīja par to, vai ar tik remdeniem un neizlēmīgiem partneriem trimdas latvieši vispār var sākt sadarbību, kamēr trīs Austrālijas PBLA valdes locekļi (Ļaula, Ritenis un Voitkūns) mēģināja pārliecināt lielākā trimdas bloka ASV balsu turētājus, ka toreizējais laiks piedāvās vienreizējas iespējas Latvijas neatkarības atjaunošanai, kuras izmantot varēs tikai tad, ja kopējiem spēkiem rīkosies latvieši kā tēvzemē, tā ārpus Latvijas.

Kad Austrālijas pārstāvju viedoklim pievienojās Gunārs Meierovics un Valdis Pavlovskis, PBLA valde lielā vienprātībā nolēma, ka jāsāk ar LAK EC priekšlikuma iedzīvināšanu.

Tas nozīmēja, ka IB Minsterē pārkārtojams tā, lai tas varētu koncentrēties uz nacionālpolitiskā darba veikšanu. Ievērojot Abrenes sarunu iznākumu, tam bija jāiet divos virzienos. Pirmkārt, jāpastiprina sadarbība Latvijā ar tiem grupējumiem, kas noteikti iestājas par drīzu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Otrkārt, gatavojoties valsts neatkarības atjaunošanai, jāveido Latvijas vieta Eiropas tautu sadzīvē.

Tā kā es biju jau izstrādājis darbības plānu un par to daudz runājis, mēģinot citus pārliecināt par plāna īstenošanas nepieciešamību, tiku aicināts uzņemties IB vadību. Doma par to, ka man jākļūst par leģendārā J. Kadeļa darba turpinātāju, mani vairāk fascinēja nekā baidīja. Biju taču ar lielu aizrautību studējis politiskās zinātnes un daudz ko iemācījies, ne tikai vadot lielus daudznacionālus uzņēmumus, bet arī Austrālijas baltiešu padomi. To vadīju daudzus gadus, kamēr sadarbībā ar kolēģiem to padarījām par ļoti efektīvu baltiešu interešu aizstāvētāju. Mūsu ikgadējās “atskaites dienās” kādreiz visagresīvākās demokrātijas - Austrālijas - galvaspilsētā labprāt piedalījās daudzi parlamenta locekļi, kas bieži rīkojās mūsu interesēs. Ministru prezidents un arī opozīcijas līderis uzstāja, ka Austrālijai jāiestājas par cilvēku tiesībām Baltijas valstīs ikgadējā ANO cilvēku tiesību konferencē Ženēvā un citur. Tas viss maskaviešus tā sakaitināja, ka viņi, kā man vēlāk stāstīja toreizējais Zviedrijas vēstnieks Maskavā Berners, arī zviedriem Latvijas divvaldības laikā sākot aizstāvēt baltiešu intereses, Zviedrijas diplomātu izsauca uz Ārlietu ministriju. Viņš ticis brīdināts: ja Zviedrija sāks baltiešus aizstāvēt līdzīgi Austrālijai, tad vēstnieks tiks izraidīts.

Pavisam pieņemams man likās arī PBLA valdes lēmums “Par PBLA Informācijas biroja pielāgošanu latviešu sabiedrības pašreizējām vajadzībām un tā darba izkārtojumu nākotnē”, kas paredzēja, ka biroja darbs veicams augstā profesionālā līmenī. Darba specifika paredzēja, ka birojam jātiek izveidotam par latviešiem Eiropā veicamā politiskā darba centru ar uzdevumu:

    1. attīstīt sakarus un sākt informācijas apmaiņu ar nacionālpolitisko aktīvistu grupām Latvijā,
    2. izvērtēt šo grupu darba nozīmīgumu, veidojot to vadītāju politiskos profilus,
    3. analizēt politiskās un saimnieciskās norises Latvijā, vajadzības gadījumā pieaicinot apmaksātus speciālistus,
    4. Latvijas interešu aizstāvēšanai veikt politiskā lobija darbu Strasbūrā un Briselē, kā arī citās Eiropas galvaspilsētās, vienlaicīgi kļūstot par Latvijas nacionālpolitisko organizāciju logu uz Eiropu,
    5. uzsākt informācijas biļetena izdošanu angļu valodā, kas piesūtāms Eiropas parlamenta locekļiem, Eiropas un ieinteresēto aizjūras valstu ārlietu ministrijām, šo valstu parlamentu locekļiem, ziņu mēdijiem un bibliotēkām.

Šī specifika skaidri akcentēja nepieciešamību pārorientēties no informācijas savākšanas un izdales uz politiskā darba plānošanu un veikšanu, nodrošinot vajadzīgos politiskos kontaktus un veicot darbu visas Eiropas mērogā, kur iespējams - sadarbībā ar Latvijas diplomātisko dienestu. Kad 1990.gada aprīlī šo rindu autors formāli tika aicināts arī par Latvijas Tautas frontes politisko konsultantu un Egils Levits, kurš starplaikā bija kļuvis par Informācijas biroja konsultantu, - par LTF juridisko konsultantu, biroja darba spektrs paplašinājās vēl vairāk, jo mums abiem bija ne tikai jāveic konsultanta darbs, bet jāsniedz arī daudz rakstisku izziņu atjaunojamās valsts institūciju plānotājiem.

Darbu Minsterē uzsāku 1989.gada 1.jūlijā. Strādāju mūsdienīgi iekārtotā birojā Minsteres Latviešu centrā. Man palīdzēja labi kvalificēta sekretāre, kā arī vairāki konsultanti, daži no kuriem dzīvoja citās valstīs.

Jau darbu sākot, nonācu tiešā kontaktā ar sešām dažādām Latvijas politisko aktīvistu grupām. Tūlīt kļuva redzams, ka vairumam šo grupu būs tikai īslaicīga nozīme un ka to vidū ir arī cilvēki, kuri vairāk domā par personīgu iedzīvošanos uz trimdas latviešu rēķina. Lai šo neveselīgo procesu pārtrauktu, es ieteicu PBLA valdei nekādā ziņā nedot šādiem darboņiem PBLA patronāžu. Tas man, protams, radīja ne vienu vien nedraugu, bet tas bija nenovēršami. Uldis Ģērmanis, savukārt, atsala, kad Informācijas birojs atteicās maksāt 100 dolārus par katru Latvijā sabiedrības ievērību guvuša darbinieka politisko raksturojumu. Toties daudzsološi kontakti sāka veidoties ar LNNK un Latvijas Tautas fronti. Nacionālās kustības dibinātājs Eduards Berklavs vairākas nedēļas pavadīja Minsterē un brauca arī man līdzi uz Eiropas parlamenta septembra sesiju Strasbūrā, kur varēju viņu iepazīstināt ar daudziem Eiropas parlamentāriešiem, kas ļoti gribēja ar viņu runāt, bet nevarēja, jo Berklavs neprot nevienu Eiropas valodu.Un ar tulku starpniecību, kā to nākošajos gados nācās uzzināt daudziem Latvijas politiķiem, eiropieši sarunāties pavisam nemīl. Tomēr šīs nedēļas laikā mums izveidojās labs savstarpējais kontakts, kas gan diemžēl sāka atsalt, kad Berklavs uzzināja, ka IB veidojas arī cieša sadarbība ar Tautas fronti.

Tautas frontes vadība jau drīz pēc tikšanās Abrenē bija izlēmusi, ka tās oktobra konferencē jāpanāk lēmumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, tādēļ varēja sagaidīt, ka tā kļūs par mūsu labāko partneri. Dainim Īvānam, Haiko jaunatnes konferencē Somijā tiekoties ar Gunāru Meierovicu, bija panākta vienošanās, ka LTF Internacionālais birojs, kurā tajā laikā strādāja Edvīns Inkēns, Jānis Freimanis, Mavriks Vulfsons, Jānis Jurkāns un Sarmīte Ēlerte, uzsāks ciešu un regulāru sadarbību ar mūsu biroju. Tā vienā rāvienā es biju kļuvis par kolēģi visiem pieminētajiem, kas mani ļoti iepriecināja, jo nojautu, ka mūsu sadarbība nesīs bagātīgus augļus.

Latvijas masu kustībām iestājoties par neatkarību, aktuāls kļuva arī jautājums par to, kā atjaunotās valsts saimniecība izdzīvos, īpaši pirmajos mēnešos pēc atdalīšanās no PSRS. Tādēļ biju priecīgs, ka PBLA valde piekrita maksāt $ 500 godalgu, kad Latvijas presē izsludināja konkursu par tematu “Neatkarīgās Latvijas eksistence ekstremālos ekonomiskos apstākļos”.

Jau pirms plānotās kopējās baltiešu lielākās protesta akcijas – 23.augusta sadošanās rokās ar skatu, vērstu uz Padomju Savienību, bija jāgatavo arī latviešu delegācijai Vācijas Ārlietu ministrijā Bonnā nododamo memorandu. Tajā izvērtēju visu kopš 1939.gada 23.augusta notikušo, par ko, saprotams, savu daļu atbildības vajadzēja uzņemties arī Vācijai. Tādēļ bija labi, ka varēju izmantot Ņujorkas Latviešu juristu apvienības sastādīto dokumentu. Savu palīdzību piedāvāja arī Ilzes Cipules pārstāvētā Eiropas jauno latviešu juristu grupa. Beigās, kad 23. augustā dokumentu ar PBLA vadītāja Gunāra Meierovica, LTF pārstāvja Mavrika Vulfsona un LNNK priekšsēža Eduarda Berklava parakstu, visiem trijiem piedaloties delegācijā, bija jāiesniedz, man radās grūtības ar Mavrika Vulfsona parakstu. Labs perestroikas cilvēks būdams, viņš gribēja gan runāt par 23.augusta protokolu, bet ne par neatkarības atjaunošanu, par ko arī LTF vēl nebija pieņēmusi formālu lēmumu. Par laimi, pēc labas pastīvēšanās Mavriks Vulfsons tomēr piekāpās.

Vēlāk šo dokumentu tulkojām angļu valodā un iesniedzām arī citu Eiropas valstu valdībām, ar ko sākās mans politiskā lobija darbs Eiropā.

Tajā jau bija ieprogrammēta sākotnēja sadarbošanās Eiropas parlamentā, kas uz savām sesijām sanāca Strasbūrā. Bija svarīgi tikt tur savlaicīgi pamanītiem, jo no Eiropas parlamenta ceļā uz neatkarības atjaunošanu gaidījām ne tikai morālu atbalstu, bet arī to, lai mēs varētu tikt pasargāti no vienas otras okupantu pārestības. Bez tam, kad tuvosimies sava ceļa galam, būs jāpanāk mūsu atjaunoto Baltijas valstu valdību atzīšana no citām, pirmkārt, Eiropas valstu valdībām, ar kurām mūs vienā otrā gadījumā varētu kopā savest parlamentārieši. Diemžēl Eiropas parlamentā, kā tas apstiprinājās Eiropas baltiešu centrālo organizāciju pārstāvju sanāksmē Augsburgā, 18.jūlijā, kur piedalījos kopā ar Gunāru Meierovicu, bija radušies lieli sarežģījumi. Proti, baltiešu centrālo organizāciju kopīgi algotais lietuviešu lietvedis un mūsu interešu pārstāvis savā sadarbībā ar parlamenta frakcijām un īpaši Baltijas valstu parlamentāro atbalsta grupu vairs nerīkojās saskaņā ar viņam dotajām instrukcijām. Visnotaļ ļoti atmiekšķēta tikusi prasība pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas. Nu man tika uzdots Klimaiti atbrīvot no darba un sadarbībā ar lietuviešu pārstāvi K. Dikšaiti padarīt efektīvāku mūsu parlamentāro atbalstītāju darbu. Tā abi ar Dikšaiti pavadījām 26. un 27. jūliju Strasbūrā, jo gribējām būt klāt jaunievēlētā Eiropas parlamenta pirmās sesijas sākumā. Bija jātiekas arī ar līdzšinējo baltiešu atbalsta grupas vadītāju, Austrijas kroņprinci, kas tur bija pazīstams kā deputāts Oto fon Habsburgs. Strasbūrā nonākuši, uzzinājām, ka pēc vēlēšanām baltiešu atbalsta grupa bija sarukusi līdz 7-8 dalībniekiem no 518 parlamentā pārstāvētiem deputātiem. Tūlīt radās šaubas, ko tāds mazs klubiņš kā fon Habsburga/Klimaiša radītā Baltic Intergroup, neveidojot intensīvu kontaktu vismaz ar lielākajām frakcijām, tādā lielā parlamentā vispār var panākt. Fon Habsburgs tur tika uzskatīts par ļoti konservatīvu, ar ko lielākā frakcija – sociāldemokrāti - negribēja sastrādāties. Bez tam - Austrijas kroņprincim Baltijas valstis jau arī interesēja tikai viņa radītās Paneiropas kustības kontekstā.

Vienlaicīgi mūsu noklausītās debates par Poliju, kurās piedalījās 19 deputāti, rādīja, ka interese par Austrumeiropu Eiropas parlamentā bija ļoti liela. Debates par britu konservatīvo deputāta Bīzlija (Beazley), kas bija darbojies kā fon Habsburga vietnieks Baltijas intergrupā, labi sagatavoto un pieteikto Baltijas valstu rezolūciju apstiprināja, ka Eiropas parlamentā Baltijas valstu situācija vēl pavāji izprasta. Īstenībā par toņa piedevēju šajās debatēs kļuva deputāts P. Kramptons (Crampton), kas bija viens no angļu arodbiedrību vadītājiem. Viņš steidzās izteikt Eiropā toreiz vēl valdošo viedokli, ka pārmaiņas Padomju Savienībā gan būtu ļoti apsveicamas, taču nebūtu vēlama Padomju Savienības sadalīšana. Viņam piebalsoja franču komunists, konstitucionālo tiesību profesors un prezidenta Miterāna padomnieks M. Duveržers (Duverger), kurš, kā jau daudzi Francijas vadības spicē, bija pavisam apmierināts ar Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Tādēļ viņš izmantoja savu speciālista statusu, lai paziņotu, ka proponētās rezolūcijas pirmais paragrāfs, kurā sacīts, ka reformu gaita Baltijas valstīs ir nosakāma vienīgi pašiem baltiešiem, nav saskaņā ar likumu, jo Baltijas valstis ir Padomju Savienības sastāvdaļa. Savas intervijas turpinājumā Duveržers sacīja, ka saskaņā kārtības rulli Eiropas parlaments nevar kļūt par starpnieku starp Padomju Savienību un Baltijas valstīm. Tādēļ nav arī pieļaujams rezolūcijā paredzētais lēmums aicināt Latvijas un Igaunijas Tautas fronšu un Lietuvas Sajūdis pārstāvjus uz Eiropas parlamenta nākošo sesiju, lai ar tiem uzsāktu konstruktīvu dialogu. Par šiem abiem rezolūcijas paragrāfiem, atsevišķi balsojot, tika nodotas 67 balsis “par” un 110 balsis “pret”, no kurām vairumu nodeva balsojumam no mūsu puses pilnīgi nesagatavotie sociālisti. Līdz ar to sēdes tālākā gaitā, lai kā Bīzlijs pūlējās, varēja tikt pieņemta tikai rezolūcijas iztukšotā čaula. Tā kā arī vairāki baltiešu atbalsta grupas locekļi balsošanā pat nepiedalījās, tad viss notikušais skaidri parādīja, cik liels darbs mums vēl ir priekšā Eiropas parlamentā.

Tādēļ vēl pirms Strasbūras pirmā apmeklējuma noslēguma, devos meklēt jaunus sabiedrotos mazo valstu pārstāvju vidū. Izrādījās, ka šī taktika ir pareiza. Viens no pirmajiem deputātiem, ko apmeklēju, bija P. Kūnijs (Cooney), agrākais īru valdības aizsardzības un tieslietu ministrs. Viņš Baltijas valstis pieminēja debatēs par Poliju un bija ļoti ieinteresēts kontaktu uzņemšanā ar baltiešiem, kā arī apņēmās ne tikai pats iestāties par mūsu interešu aizstāvēšanu, bet izteica arī gatavību nākošās vizītes laikā mani iepazīstināt ar virkni citu deputātu, kas varētu būt līdzīgi noskaņoti. Tas liecināja, ka mums, pašiem tādā garā piestrādājot, varētu sekmēties ar parlamentārās atbalsta grupas pārkārtošanu, kas bija visai svarīgi mūsu darbības nekavējošai izvēršanai.

Sameklēju arī jaunievēlēto Dānijas liberāli Nīlu Kofūdu (Kofoed), bijušo lauksaimniecības ministru. Izrādījās, ka viņš Dānijā jau sācis palīdzības akciju Latvijas lauksaimniekiem, kam privātsaimniecībās bija ļoti noderīgas Dānijā pēc piecu gadu lietošanas norakstītās lauksaimniecības mašīnas. Varēju tikai apliecināt, ka tas ir labs veids Dānijas - Latvijas sadarbības sākumam. Pēc sarunām par mūsu sadarbību Strasbūrā nācu pie slēdziena, ka te ir labs kandidāts mūsu atbalsta grupas vadītāja amatam. Jau mūsu nākošā mēneša tikšanās reizē Kofūds šo amatu arī uzņēmās.

Meklēju arī informāciju par to, kāda varētu būt Eiropas parlamentā pārstāvēto 10 frakciju nostāja Baltijas valstu jautājumā. No pieredzes Austrālijā zināju, ka, strādājot ar parlamentāro frakciju starpniecību, ir daudz lielākas cerības attīstīt pastāvīgus kontaktus ar dažādām valdībām, nekā to mēģinot tieši. Kad tas apstiprinājās arī Eiropā, secinājām, ka IB jāveido pēc iespējas ciešus sakarus ar visām Eiropā pārstāvētajām politiskajām partijām. Bija acīm redzams, ka šādu sakaru iesākšanai sevišķi laba vieta ir Eiropas parlaments Strasbūrā, ko attiecīgi arī izmantojām.

Liela nozīme IB darbā bija PSKP Centrālās Komitejas sekretāra un politbiroja locekļa Aleksandra Jakovļeva vadībā veiktajam PSRS Augstākās Padomes komisijas darbam, izvērtējot PSRS un Vācijas 1939.gada neuzbrukšanas līguma tiesisko pusi. Komisijā aktīvi līdzdarbojās arī I. Ķezbers, N. Neilands un M. Vulfsons, kas komisijai palīdzēja secināt, ka “balstoties uz tā laika dokumentu rūpīgu analīzi un vēl dzīvo liecinieku liecībām”, tai jānāk pie viennozīmīga atzinuma, ka PSRS un Vācijas neuzbrukšanas paktam bijis pievienots slepens protokols, abām pusēm vienojoties par savstarpējo interešu sfēru norobežošanu Austrumeiropā, kas drīzi vien pavēra ceļu Baltijas valstu aneksijai. Komisija bija atzinusi, ka šī rīcība nesaskanēja ar starptautisko attiecību principiem un līgumiem. Tas, ka šāds konstatējums pēdīgi nāca arī no Maskavas, radīja sensāciju arī Rietumu pasaulē.3 Mēs IB steidzāmies iekļaut šo informāciju Vācijas Ārlietu ministrijā līguma parakstīšanas 40.gadadienā iesniedzamajā jau minētajā memorandā. Šī - tieši no Maskavas nākusī ziņa - arī palīdzēja pievērst vai visas pasaules uzmanību sev tiem pusotra miljona baltiešiem, kas 23.augustā, veidojot milzīgu ķēdi, vienkārši sadevās rokās, vēršot skatu pret Maskavu. Arī Informācijas birojs Minsterē tieši tajā laikā mudināja pievērst uzmanību Baltijas valstīm. Maskavai tas viss ļoti nepatika. Tādēļ jau 26.augustā, kamēr Gorbačovs bija atvaļinājumā ārpus Maskavas, PSKP Centrālā Komiteja nāca klajā ar speciālu paziņojumu par stāvokli Baltijas padomju republikās. Paziņojumu nekavējoties pārraidīja Maskavas televīzija, un tam daudz uzmanības veltīja gan padomju, gan ārzemju prese. Paziņojumā bija teikts, ka Baltijas padomju republikās ir izveidojusies situācija, kas skar “… visas mūsu sociālistiskās daudznāciju zemes intereses”, jo radušies “nacionālistiski ekstrēmistu grupējumi, kas patvaļīgi piesavinās tautu nacionālo interešu paudēju lomu” un tikai pamazām atklājoties šo grupējumu “antisociālistiskais raksturs”. Par šo grupējumu ieroci esot kļuvuši republiku preses izdevumi, kuriem esot kontakts ar ārvalstīm.

Republikas varas līmenī jau tiekot pieņemti antisociālistiski akti – vēlēšanu likumi, kas diskriminējot citas tautības, bet 23.augusta notikumu rosinātāji sakāpinājuši situāciju līdz antisociālai histērijai un iestājušies par separātismu. Baltijas republiku vadītāji neesot spējuši pārbūvi ievirzīt veselīgā gultnē. PSKP CK aicināja Baltijas tautas saprast, kādas var būt notikuma sekas, un aicināja kopīgi rast izeju no radušās situācijas, lai saglabātu vienotu padomju tautu saimi.4

Mēs sapratām, ka Baltijas valstu neatkarības kustībām nu draudēja briesmas un norāti tika ne tikai daudzie komunisti, kas bija kļuvuši par aktīviem perestroikas atbalstītājiem, un izvirzījās arī jautājums, kurā pusē šie cilvēki beigās paliks.

Lūdzu vēl Minsterē esošo Eduardu Berklavu sagatavot latviešu atbildi uz paziņojumu. Tajā Berklavs teica, ka Baltijas tautas nedrīkst pieļaut, ka tās tiktu iebaidītas, un uzsvēra, ka pienācis laiks, kad tautas pašas grib lemt, kā viņām dzīvot. Pēc paziņojuma izplatīšanas, IB Berklava domu iekļāva arī angļu un vācu valodā sagatavotajos memorandos, ko tajā laikā ar latviešu centrālo organizāciju starpniecību turpinājām iesniegt dažādo valstu Ārlietu ministrijās.

LTF noteikti neļāvās iebaidīties, bet sāka plānot, kā rīkoties, ja Latvijā tiešām sāktos represijas un varbūt pat tiktu ieviesta prezidentālā pārvalde, ar ko republikas pa laikam tika baidītas. Apņēmības pilnie LTF vadītāji ātri nāca pie slēdziena, ka, notiekot sliktākajam, uzsāktais ceļš jāturpina, trimdai pārņemot ārzemju sakaru veidošanu.

Tādēļ es tiku lūgts 2. un 3. septembrī Rietumberlīnē, uz kurieni no Latvijas varēja nokļūt bez vīzām, noorganizēt konfidenciālu LTF apvienoto organizāciju un PBLA pārstāvju tikšanos, lai liktu pamatus ciešākai sadarbībai nākotnē. Tas, saprotams, bija tālredzības iedvesmots pasākums, ko visi uzņēmām ar lielu nopietnību. Noīrējām mazu privātviesnīcu uz nedēļas nogali Berlīnē. Tur uz apspriedēm no Latvijas ieradās Dainis Īvāns, Edvīns Inkēns, Jānis Lucāns un Inesis Feiferis. Visvaldis Lācis pārstāvēja LNNK. PBLA pārstāvji bija Gunārs Meierovics, Andris Abakuks, Artūrs Cipulis, Andris Kadeģis, Valdis Pavlovskis un šo rindu rakstītājs, kas uzņēmās arī mājas tēva pienākumus. Sēde sākās ar intensīvu Latvijas toreizējās politiskās situācijas analīzi. Savos ziņojumos Dainis Īvāns un Edvīns Inkēns uzsvēra, ka ir radīta īpaša komisija, kas Latvijā jau savākusi 300.000 parakstus rezolūcijai, kas tagad, pēc Maskavas atklājumiem par Molotova - Rībentropa paktu, prasa deklarēt 1940. gada vēlēšanas Latvijā un tām sekojošo Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai par nelegālām. Vienlaicīgi notika gatavošanās Augstākās Padomes 1990.gada marta vēlēšanām, rūpējoties par LTF vairākuma iegūšanu tajās. Ja tas notiktu, tad LTF nāktu ar prasību regulēt Latvijas starptautisko statusu, kas nozīmētu cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tā kā arī lietuvieši gatavojās rīkoties līdzīgi, tad tieši šie notikumi izraisīja Maskavas bardzību. Šo rindu rakstītājs, sākot ziņojumu par latviešu nacionālpolitisko darbu Rietumvalstīs, apsveica mērķtiecīgo rīcību, ko sākusi LTF, un apstiprināja, ka sadarbības iespējas ir lielas, jo nākotnes darbā viena puse varētu papildināt otrās darīto. Abas puses piekrita tam, ka PBLA varētu būt par LTF un LNNK logu uz Eiropu, kas pēc Edvīna Inkēna vērtējuma, joprojām bija atturīga un nogaidoša, baidoties, ka baltiešu krasais nacionālisms varētu destabilizēt visu Austrumeiropu. Kopīgiem spēkiem mums bija jāizkliedē šie senie mīti, vienlaicīgi stiprinot latviešu tautas spēju pretoties spiedienam no Austrumiem. Eiropiešiem jāapzinās, ka arī mēs gribam piederēt Eiropai. Tādēļ IB ir jāizvērš uzsāktie pasākumi Eiropas parlamentā, pārsviežot tos arī uz Eiropas Padomi un Eiropas galvaspilsētām, rīkojoties kopā ar LTF. Katrā ziņā delegāciju darbā Rietumvalstīs bija demonstrējama latviešu tautas vienprātība politisko risinājumu meklēšanā. Vienojās arī par to, ka ērtākai delegāciju darba risināšanai tajās pārsvarā būtu jāpiedalās vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Katrā delegācijā gan vajadzētu būt pārstāvētai PBLA, jo var iznākt, ka, iestājoties patiesai krīzes situācijai Latvijā, darbu ārpus Latvijas ir jāturpina PBLA vienai pašai, kļūstot par LTF pārstāvjiem starptautiskos forumos. Berlīnē runājām arī par saimnieciskām krīzēm, kas varētu rasties, ja, piemēram, šantažējot Latvijas virzīšanos uz neatkarību, Padomju Savienība “nogrieztu” enerģijas piegādi. Vienojāmies, ka šajā laikā vairumam darba ierosmju jānāk no Latvijas, bet atbalstam - no trimdas. Tā kā PBLA ļoti nopietni centās attīstīt sadarbību ar LTF, fokusējot to uz Latvijas neatkarības atzīšanu, sarunu noslēgumā visi bijām ļoti iepriecināti, ka ir sākta meklēt formālā bāze mūsu kopdarbībai.

Lai IB ļautu vairāk koncentrēties politiskā darba veikšanai, vienojāmies, ka jaunizveidotais LTF Informācijas centrs, kas darbosies Sarmītes Ēlertes vadībā, uzturēs tiešu kontaktu ar Padomju Savienībā esošajiem ārzemju preses pārstāvjiem, kā arī regulāri informēs Amerikas balss un Brīvās Eiropas raidītājus par notikumu attīstību Latvijā, kas no Rīgas saņemtos ziņojumus sadalīs PBLA valdes locekļiem, ārzemju latviešu laikrakstiem un informācijas darba veicējiem. Ik nedēļas ārējo sakaru daļa pēc LTF valdes sēdes dos telefonisku ziņojumu par pieņemtajiem lēmumiem PBLA IB Minsterē. Pirms šķiršanās IB apņēmās nekavējoši sākt priekšdarbus kopīgai vizītei Strasbūrā un pirms vizītēm vienmēr sagādāt Latvijas delegātiem vajadzīgo priekšinformāciju.

Diemžēl, LTF pārstāvjiem Jānim Jurkānam un Jurim Rozenvaldam neizdevās piedalīties Eiropas parlamenta nākošajā sesijā, jo viņiem abiem vīzas izsniedza tikai divas dienas pirms sesijas sākuma - 11.septembrī, kad vairs nevarēja tikt pie aviobiļetēm. Vēl sliktāk gāja lietuviešu Sajūdis pārstāvjiem, kam bija izsniegtas nepareizas izbraukšanas atļaujas. Tā mūsu noorganizētā vizīte Strasbūrā notika, piedaloties tikai rietumniekiem. Kopējo braucienu nācās uz mēnesi atlikt, starplaikā tiekoties II LTF kongresā Rīgā.

LTF kongresā Rīgā 1989.gadā piedalījās PBLA valdes priekšsēža vietas izpildītājs Gunārs Meierovics, vairāki PBLA valdes locekļi un IB vadītājs. Radās tāda sajūta, it kā jau notiktu kopš Latvijas otrreizējās okupācijas abu sadalīto tautas daļu kopā sanākšana. Ka vismaz tāda idejiska sastapšanās notiek, visvairāk bija manāms, kad Vilnis Bresis runāja par varas pāriešanu no birokrātijas tautas rokās un jaunizraudzītais LTF valdes priekšsēdis Jānis Škapars runāja par Latvijas valstiskās atjaunošanas koncepciju, uzsverot, ka to darīt lika nevis vēlme atkal meklēt pēc jauniem lozungiem, bet iestāties par tautas interesēm. Viņš arī paredzēja, ka tas izraisīs asas diskusijas ar centrālo varu un šo diskusiju pārnešanu uz starptautiskiem forumiem.

Runājot par Latvijas ārpolitiku, Edvīns Inkēns uzsvēra, ka Latvijas ietekmīgākais ierocis šajā jomā ir tās iekšpolitiskās vienotības spēks. Tomēr argumenti, ko latvieši līdz šim dzirdēja kā no Maskavas un Rīgas supermērenajiem politiķiem, tā arī no Bonnas pragmātiķiem, bija apmēram vienādi. Tāpēc nākotnes labā bija jāpanāk, lai Baltijas valstu jautājums nepazustu no pasaules preses pirmajām lapaspusēm. Šai sakarībā Inkēns neseno LTF - PBLA Berlīnes tikšanos aprakstīja kā pašu latviešu politikas nozīmīgu sasniegumu, jo nu ārzemju latvieši kļūs par Latvijas sūtņiem pasaulē, ar pilnvarām aizstāvēt Latviju. Tas jādara, lai liktu Rietumu politiķiem koriģēt savas nostādnes, un jāsāk ar mūsu mērķu izskaidrošanu Ārlietu ministrijās.

Pirmais kopējais PBLA un LTF pasākums - Eiropas parlamenta sesijas Strasbūrā apmeklējums - tika plānots tā paša mēneša laikā. Pirms atstājam Rīgu, Ivars Godmanis LTF politiskās komisijas vārdā izteica IB arī vairākus lūgumus par konsultācijām, īpaši sakarā ar priekšā stāvošām AP vēlēšanām un LTF ievēlēto deputātu kopā saturēšanu arī pēc vēlēšanām. Kad Gunārs Meierovics apstiprināja, ka IB varēsim darbā pieņemt vēl jaunus darbiniekus, labprāt uzņēmos arī dažādu konsultācijas darbu veikšanu.

LTF un PBLA kopdarbībai sākoties, jau 22.oktobrī ar priecīgu prātu vedu jaunizraudzīto LTF ārējo sakaru komisijas vadītāju Jāni Jurkānu un Juri Rozenvaldu no Politiskās komisijas savā mašīnā no Frankfurtes lidlauka uz Eiropas parlamenta sesiju Strasbūrā, kur bija sagaidāmi arī Maido Kari, Pasaules igauņu un baltiešu apvienības priekšsēdis, kā arī Gunārs Meierovics, Eduards Voitkūns, PBLA valdes loceklis no Austrālijas, un Imants Lieģis, jaunieceļamais IB pārraugāmais, PBLA apvienības pārstāvis Eiropas parlamentā. Kad visi bijām sapulcējušies Strasbūrā, devos pie Eiropas parlamenta priekšsēža padomnieka, britu sociālista G. Harisa, lai nokārtotu baltiešu pārstāvju tikšanos ar priekšsēdi. Te interesantā sarunā man atklājās, ka daudzas durvis Strasbūrā mums vēl varētu arī neatvērties. Proti, Hariss mani informēja, ka priekšsēdis vēl neesot pat pieņēmis PSRS vēstnieku un ka uz manu lūgumu pieņemt baltiešus nopietnu reakciju varēšot sagaidīt tikai tad, ja šādas vēlmes būšot dzirdamas no paša parlamenta nozīmīgākām frakcijām un komisijām.

Teikto uzskatot par nozīmīgu norādījumu, tūliņ sākām arī attiecīgi rīkoties. Drīz jau sēdējām parlamenta ietekmīgās politiskās komisijas priekšsēža Džovanni Gori kabinetā. Viņš bija Kristīgo demokrātu frakcijas loceklis un kādreizējais Itālijas ministru prezidents. Liels bija mūsu pārsteigums, kad mums vispirms nācās viņam uz kartes parādīt, kur atrodas Baltijas valstis. Kad Jānis Jurkāns un Juris Rozenvalds bija pamatīgi iepazīstinājuši Gori ar Baltijas valstīs notiekošo, viņš teica, ka referentu priekšnesums bijis ļoti iespaidīgs, bet steidzās arī piebilst, ka Eiropas parlaments nevar iejaukties Padomju Savienības iekšējās lietās. Nu delegācijai nācās Gori pārliecināt, ka nav nopietni teikt, ka Baltijas valstu lietas ir Padomju Savienības iekšējā problēma. Uz to reaģējot, Politiskās komisijas priekšsēdis paskaidroja, ka Politiskā komisija attieksies ar lielu interesi pret Baltijas valstu jautājumu, tiklīdz komisijai to darīt lūgs Eiropas parlamenta frakcijas. Tas īstenībā nebija neparasti un tikai apstiprināja, ka baltiešiem vispirms jāmeklē sadarbību ar parlamenta frakcijām. No savām analīzēm jau zināju, ka ar mums būs gatava sadarboties otra lielākā frakcija – Eiropas Tautas partija, kuru parlamentā pārstāvēja 121 deputāts.

Zināju arī, ka šīs frakcijas, kas īstenībā vairumā pārstāvēja Kristīgo Demokrātu partijas deputātus, priekšsēdis Dr. Egons Klepšs, kas drīz tika ievēlēts par Eiropas parlamenta prezidentu, ir tuvs kanclera Helmūta Kola līdzstrādnieks. Tāpēc nebija jābrīnās, ka jau mūsu pirmajā tikšanās reizē kā Dr. Klepšs, tā viņa palīgs, valsts sekretārs Horsts Lange, izrādīja vislielāko Baltijas valstu problēmu izpratni un solīja konstruktīvi rīkoties ar visiem mūsu iesniegumiem. Vislielāko prieku baltiešu delegācijai, protams, sagādāja, šīs tik ietekmīgās frakcijas gatavība atbalstīt Baltijas valstu centienus pēc neatkarības. Jau pēc pāris nedēļām kļuva zināms, ka kanclers Kols ir uzsācis Vācijas apvienošanu, un tāpēc ļoti nozīmīgi bija uzsākt ciešu sadarbību ar šo frakciju, ko, Latvijai atgūstot neatkarību, vairs nepratām novērtēt.

Kā ar nākošo tikāmies ar jau pieminēto dāņu deputātu Nīlu Kofūdu, kas mūs informēja, ka, sekojot Liberāļu internacionāles ģenerālsekretāra Ričarda Mūra (Moore) ieteikumiem, ir gatavs uzņemties Baltijas valstu Intergrupas vadītāja pienākumus Strasbūras parlamentā. Tā nu varējām tūlīt pārrunāt dažādus mums svarīgus organizatoriskus jautājumus. Abi liberāļi neskopojās ar daudziem praktiskiem padomiem. Viņu praktiskā palīdzība atspoguļojās, kad Liberāļu, Demokrātu un Reformistu savienības kongresā Šanonā, Īrijā, kur baltiešus pārstāvēja Imants Lieģis un Igaunijas nākošais ārlietu ministrs Jurijs Luiks, pieņēma baltiešu atbalsta rezolūciju. Tajā bija izteikta apbrīna par Baltijas tautu uzdrīkstēšanos un pateicība baltiešiem par mierīga spiediena attīstīšanu, aicinot Padomju Savienību sākt sarunas par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Visu triju partiju grupējumu biedri un piekritēji tika aicināti atbalstīt baltiešu centienus. Tas bija svarīgi, jo bijušā Francijas valsts prezidenta Žiskāra d’Estēna (Giscard d’Estang) vadītā grupējuma frakcija bija trešā lielākā Eiropas parlamentā.

Nozīmīga bija arī baltiešu delegācijas tikšanās ar vienu no parlamenta lielākās frakcijas – sociāldemokrātu - līderi Ortegu Medinu no Spānijas, kas pats bija iepriekšējā sasaukuma vicepriekšsēdis. Pazīstamais politologs sacīja, ka Spānijai ir izdevies pāriet no diktatūras uz demokrātiju un spāņi labprāt palīdzētu to darīt arī baltiešiem. Runājot par mums pielietojamo taktiku, Medina atklāti ieteica sākumā vairāk paļauties uz mazākām Eiropas parlamenta frakcijām, vienlaicīgi nodrošinot sociāldemokrātu neitralitāti baltiešiem svarīgos balsojumos. Tas bija vērā liekams padoms. Sevišķi labi gan nebija, ka tas mūs noveda pie franču Nacionālās frontes un vācu republikāņu 22 deputātu grupējuma, kas baltiešu delegācijai bija pat sarīkojuši iepazīšanās vakariņas un izrādīja lielu interesi par nākotnes sadarbību. Tomēr šai grupai līdzi nāca Le Pena – rasista un radikāļa slava. Tādēļ, biedrojoties ar šo grupējumu, tā slava pieliptu arī mums un aizcirstu ceļu uz sadarbību ar sociāldemokrātu frakciju, ar kuriem, kā mēs toreiz cerējām, mūs varētu savest kopā Valdis Šteins un Jānis Dinēvičs. Atskatoties uz mūsu pirmo kopējo pasākumu ar LTF, var teikt, ka mēs bijām uz pareizā ceļa, jo Eiropas parlamentā gūto kontaktu izmantošana solīja ievest mūs Eiropas politiskajā virtuvē laikā, kad Austrumvācijas revolūcijas laikā Eiropā veidojās pilnīgi jauna situācija, un tāpēc sāka rasties interese uzklausīt arī mūs.

Lai to izmantotu, IB ierosināja nekavējoties sākt plānot nākošos kopējos apmeklējumus. Mūsu uzdevums bija sarunāt vizīšu laikus, sagādāt un maksāt par viesnīcām, kā arī segt pārējos ar apmeklējumiem saistītos izdevumus, vienlaicīgi nodrošinot LTF un LNNK pārstāvjiem kabatas naudu viņu ārzemju ceļojuma laikā. IB arī veica visu priekšsaraksti, ja to nebija jau paveicis PBLA pārstāvis Briselē, un nokārtoja arī visu pēcvizīšu pateicību izteikšanu. Ja apmeklējumos izdarāmos iesniegumus sagatavotu LTF, tad IB solījās palīdzēt ar tekstu nogludinājumiem un vajadzīgiem tulkojumiem.

Kontaktu veidošanā ar Eiropas valstu valdībām mums palīdzēja latviešu centrālās organizācijas. Piemēram, Guntis Bērziņš 1989.gada 23.novembrī bija noorganizējis tikšanos Anglijas Ārlietu ministrijā, Londonā. Uz šo tikšanos es pavadīju J. Jurkānu, M. Vulfsonu, V. Dozorcevu un E. Repši, un mūs pieņēma ministrijas apakšsekretārs Dāvids Ratfords, kas bija atbildīgs par Austrumeiropas lietām, un viņam pakļautie Baltijas nodaļas darbinieki. Intensīvās pārrunas sākās ar apliecinājumu, ka notikumu attīstībai Baltijas valstīs ar lielu interesi Lielbritānijā seko pat ministru prezidente Margareta Tečere. Jautājums, kas nodarbinot daudzus britus, esot: kā mēs varētu palīdzēt? Atbildot uz šo jautājumu, M. Vulfsons teica, ka vispirms ir jānodrošina, kā to jau mēģinot darīt ASV vēstnieks Maskavā, lai netiktu uzsākta baltiešu neatkarības cīnītāju vajāšana. Bez tam, gaidāmajā prezidentu Buša-Gorbačova konferencē Maltā būtu atzīstams, ka ar Baltijas valstīm jārīkojas tāpat kā ar Poliju. Baltijas valstīm jātiek uzņemtām Eiropas padomē, un jāveicina to sadarbības mēģinājumi ar Ziemeļvalstīm. Uz teikto Ratfords reaģēja, norādot, ka visu noteicošais apstāklis esot tas, ka Lielbritānija nevarot sacīt, ka Baltijas valstis nav Padomju Savienības sastāvdaļa. Tas gan neatturot britus teikt, ka baltiešiem ir tiesības uz pašnoteikšanos. Bet, arī to darot, vispirms jādomājot par pašas Krievijas demokratizācijas procesa nākotni. Vissvarīgākais - nodrošināt šī procesa turpinājumu. Līdz ar to mūsu sarunās jau bija precīzi aprakstīta vairuma Eiropas valstu toreizējā nostāja, kuru mums bija jālauž. Tādēļ nekavējos atgādināt, ka Rietumvalstis Baltijas valstīm jau ierādījušas speciālu statusu, neatzīstot to iekļaušanu Padomju Savienībā. To nu visām pusēm tagad būtu jāievēro. Pagarās diskusijas turpinājumā J. Jurkāns un V. Dozorcevs uzsvēra, ka Rietumvalstīm, jau tagad nepalīdzot baltiešiem kārtot praktiskas lietas, Baltijas reģionu varētu pilnīgi destabilizēt pārmērīgs Maskavas spiediens. Uz to sarunas noslēgumā Ratfords atbildēja, ka tieši šajā ziņā varētu palīdzēt ciešāki kontakti ar Angliju, kas dotu baltiešiem lielākas rīcības iespējas. Pēc šīs sarunas varējām tikai konstatēt, ka vismaz pagaidām britiem daudz vairāk interesēja Gorbačova reformpolitikas attīstība, nevis Baltijas valstu nākotne. Diemžēl tā arī bija vispārējā Rietumvalstu tā laika pieeja Austrumeiropas situācijai. Mūsu uzdevums bija mainīt abas. Tādēļ mēs ar Jāni Jurkānu Karaliskajā starptautisko attiecību institūtā Londonā apmeklējām G. Čičesteru (Chicester), kas regulāri rīkoja informācijas seminārus par ārpolitikas jautājumiem, īpaši - konservatīvo partijas deputātiem. Bijām priecīgi dzirdēt, ka grupa britu parlamenta locekļu jau tuvākajos mēnešos vēlas paviesoties Rīgā. Pēc Jurkāna izlidošanas uz Vašingtonu es vairākkārt tikos arī ar kādreizējo britu valdības locekli un Eiropas padomes Parlamentārās asamblejas vicepriekšsēdētāju, seru Frederiku Bennetu, kas bija gatavs mums palīdzēt veidot ciešāku kontaktu ar šo organizāciju, kas tika dēvēta par Eiropas sirdsapziņu.

Par pirmo 1990.gada IB un LTF kopējo pasākumu kļuva došanās uz Vācijas galvaspilsētu Bonnu. Šo pasākumu neapšaubāmi bija inspirējis Eno fon Lēvenšterns, viens no lielās vācu avīzes Die Welt redaktoriem, bijušais Mavrika Vulfsona klases biedrs. Viņš tāpat, kā citi baltvāci, uzskatīja, ka Latvijas neatkarība ir atjaunojama, un darīja, ko var, lai tas tā arī notiktu. Šoreiz jau pirms Latvijas viesu ierašanās bija uzsākta garu rakstu sērijas publicēšana par notikumu attīstību Baltijas valstīs. Un nu mums pie apaļā galda bija visu to jāizanalizē. Sekoja Jurkāna un Vulfsona pusstundas intervija raidītājā Deutsche Welle, ko klausās visā Eiropā. Likās, ka tam bija jāsignalizē, ka Vācija gatavojas uzņemties savu atbildības daļu par lielvalstu izraisītajiem notikumiem Baltijā 1939.gadā, kas būtu arī saskanējis ar kanclera Kola toreizējo politiku. Tāpēc par svarīgu notikumu kļuva arī mūsu pārrunas ar kristīgo demokrātu partijas politikas veidotāja Konrāda Adenauera fonda vadību, kas jau domāja par filiāles atvēršanu Rīgā (kas arī notika) un studentu izglītošanu demokrātijā. Ne mazāk nozīmīgas bija arī pārrunas ar Baltijas lietās ļoti labi informētiem diplomātiem, Vācijas Ārlietu ministrijā, kur mums ieteica virzīties uz priekšu bez vardarbības un apgalvoja, ka citas valstis noteikti uzklausīs, ko teiks jaunievēlētais Latvijas parlaments. Kad ieradāmies vācu Bundestāgā, lai noklausītos ar Egila Levita palīdzību gatavoto Klausa Jēgera interpolāciju par stāvokli Baltijas valstīs, mūs tūliņ veda uz goda viesu ložām. Viss liecināja, ka Vācijā mūsu lietas sāk virzīties uz pareizo pusi. Sevišķi iepriecināja tas, ka laikraksts Die Welt arī uzskatīja, ka mums LTF vārdā jāatver Vācijā bankas konts, kurā par līdzparakstītāju jākļūst IB vadītājam, lai Vācijas labvēļi varētu kontā iemaksāt naudu informācijas darbam. Jāpiezīmē, ka tādi līdzekļi kontā tika arī iemaksāti, pie tam tūkstošos marku.

No Bonnas steidzos uz Rīgu, lai konsultētu sakarā ar priekšā stāvošām AP vēlēšanām, kas kļuva par vienu no stūrakmeņiem mūsu politiskās stratēģijas īstenošanā. Jārunā bija arī par to, kāds ir īsākais ceļš uz patiesu neatkarību. To darīju Latvijas Zinātņu akadēmijas konferencē, kuras moto bija: “Ceļi uz Latvijas neatkarību”. Citi referenti, kas uzstājās šajā konferencē, kurā bija kādi pārsimts dalībnieku, bija I. Godmanis, profesors R. Rikards un filozofe B. Pētersone. Klausītāji aktīvi sekoja referentu teiktajam un piedalījās debatēs. Dienas noslēgumā klausītāju interese koncentrējās uz PBLA modeli, kas īstenībā bija mazliet uzlabots sākotnējais LTF variants. Nākošajās dienās presē par to parādījās labvēlīgas atsauksmes. Mārim Šteinam, vēlēšanu komisijas vadītājam, sevišķi imponēja tas, ka priekšlikumi sakņojās tautu tiesībās. Uz tām balstoties, ieteicām koncentrēties varas pārņemšanai un nevis uz mūsu tiesību pierādīšanu, kas praktiskajā politikā būtu pārāk garš process, īpaši tad, ja tajā vēl iesaistītos pilsoņu komitejas. Tieši ievēlamai AP bija jārada visi priekšnoteikumi un mehānismi, kas sekmētu ātru valsts atjaunošanu. Tādēļ bija svarīgi šī projekta aprakstu publicēt, kā vienu no priekšvēlēšanu pamatdokumentiem. Šo jautājumu ar laikraksta “Latvijas Jaunatne” redakciju nokārtoja Māris Šteins. Mūsu kopīgi sastādītais raksts tika publicēts 27.janvārī ar manu parakstu, kā PBLA viedoklis. Tā kā saucām lietas īstos vārdos, vēl gan palika jautājums, kā padomju iestādes man atspēlēsies, kas, kā redzēsim, dažu mēnešu laikā arī tika atbildēts. Starplaikā es konsultēju par vēlēšanu platformas veidošanu un LTF frakcijas izveidi pēc vēlēšanām. Referēju arī 28.janvāra Vislatvijas seminārā par LTF kandidātu sagatavošanu. Ar Jāni Škaparu un Inesi Feiferu vienojāmies par demokrātiskās valdības modeļa izstrādāšanu, ko uzņēmās veikt Informācijas birojs. Vienojāmies arī par vēlēšanu rezultātu izvērtēšanas metodiku un noteicām datumu LTF un PBLA pārstāvju pēcvēlēšanu sēdei, kurā vēlēšanu rezultātu gaismā būtu nosakāms nākotnē darāmais. Secinājām, ka mūsu sadarbība kļuvusi ļoti mērķtiecīga.

Vēlēšanu rezultāti vēl nebija skaidri, kad kopā ar Gunāru Meierovicu devos uz Saimniecisko darbinieku konferenci Bonnā. Tā sākās 19.martā, un tajā bija pārstāvētas visas EDSA (Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes) valstis. Konferenci atklājot, Vācijas kanclers Kols uzsvēra, ka Viduseiropas un Austrumeiropas tautas ir atkal pārņēmušas pašas sava likteņa veidošanu, ka panākta Berlīnes mūru nojaukšana, cilvēktiesību un tautu pašnoteikšanās tiesību ievērošana, kā arī Eiropas tautu kopības apziņas veidošanās. Šī procesa rezultātā jāveidojas visas Eiropas saimnieciskai sadarbības un drošības struktūrai. Vācijas kanclera vārdi liecināja, ka jaunais laiks jāizmanto arī latviešiem. Tieši tāpēc mums bija jātiek pamanītiem šajā konferencē. Lai gan konference notika jau pēc Lietuvas neatkarības deklarācijas, bet varbūt tieši tāpēc, to pieļaut nevēlējās Dr.Reihels, vācu organizētāju pārstāvis konferencē. Viņš pastāvēja uz to, ka, pirms mēs vispār vēršamies pie konferences, mums ir jāiegūst konferences akreditācija, kas praktiski nozīmēja: jākļūst par EDSA dalībvalsti, par spīti PSRS gaidāmajiem protestiem. Par laimi, tai brīdī pie mums pienāca ASV vēstnieks Sems Vaize (Wise), kas mēdza rūpēties par mums, nelūgtajiem viesiem, EDS apspriedēs. Viņš aicināja mūs pie ASV delegācijas vadītāja, vēstnieka Alana Holmera, kas mūs pēc sasveicināšanās, asistējot Lielbritānijas delegācijas vadītājam seram Antonijam Viljamsam un draudzīgi runājoties, demonstratīvi izveda cauri visai lielajai konferences zālei. Tā ASV delegācijas vadītājs nodemonstrēja savu atbalstu Baltijas valstīm. Sekoja draudzīgas sarunas ar Dānijas, Norvēģijas un Polijas delegācijām, kas, redzot, ka valdošo vēju virziens varētu mainīties, mūs pamanīja un pat steidzās ielūgt uz sarunām savās galvaspilsētās, kur agrāk bija norisinājušās tikai sarunas par kultūras sakariem. Tas liecināja, ka Baltijas valstis pamazām nonāk starptautisko interešu lokā un ka mūsu jautājums, to internacionalizējot, no iekšējās padomju problēmas varētu pārvērsties EDSA pieņemamā lietā.

Bet vēl jau bija jānāk Latvijas neatkarības deklarācijai, un tāpēc bija jāsteidzas atpakaļ uz Rīgu, jo, kaut gan vēlētāju balsu skaitīšana nebija pabeigta, bija jūtams, ka tauta ir devusi mandātu tālākai rīcībai. Kad tas apstiprinājās, LTF-PBLA stratēģijas sēdē, kas notika Vidzemes laukos aprīļa pirmās nedēļas nogalē, bija jāvienojas par tuvākās nākotnes politiskā darba stratēģiju. Informācijas birojs PBLA valdes uzdevumā jau kopš gada sākuma bija atbalstījis plānu strādāt pie Latvijas neatkarības atjaunošanas, tiklīdz, izdarot attiecīgu deputātu izvēli, tauta nepārprotami būs devusi savu mandātu šādai rīcībai. Vēlēšanās tas bija noticis, un vēlētāji justos pievilti, ja viņu izraudzītie tautas pārstāvji kļūtu neizlēmīgi tikai tāpēc, ka Maskavā ieviesta īpaša likumdošana, lai apgrūtinātu atsevišķo republiku izstāšanos no PSRS, un Gorbačovs jau Lietuvas robežu pārraudzīšanu nodevis VDK ziņā. Mēs IB baidījāmies, ka, neizmantojot šo iespēju, mēs samulsināsim arī savus jau iegūtos līdzjutējus ārvalstīs. Tie bija jau atkārtoti uzsvēruši, ka nevar mūs nopietni atbalstīt, kamēr nav pat sākušās sarunas starp Padomju Savienību un Latviju par neatkarības atjaunošanu. Labs iegansts to uzsākšanai varētu būt Latvijas neatkarības deklarācija. Pēc rūpīgas situācijas analīzes, izveidojās kopīgā LTF-PBLA atziņa, ka tas ir ceļš, pa kuru, par spīti visiem riskiem un tam, ka Lietuva saņēmusi tik maz atbalsta no Rietumvalstīm, mums droši jāiet.

Tā kā šajā darbā savu iespēju robežās vēlējās piedalīties arī PBLA apvienotie latvieši svešumā, uzņemoties tiem iespējamo tehnisko darbu un projektu izpildi, vienojāmies arī par to, ka PBLA darba plānu izstrāde notiks paplašinātā valdes sēdē “Straumēnos”, Anglijā, no 7. līdz 9.aprīlim, sēdē piedaloties arī LTF pārstāvjiem. Šajā sēdē ieradās Ivars Godmanis, Jānis Jurkāns un Aleksandrs Kiršteins, kas pārstāvēja LNNK. Sēdē tika pārrunāta Latvijas un trimdas sadarbības konkretizēšana kā saimnieciskā, tā politiskā laukā. Īpašs akcents, saprotams, tika likts uz Rietumvalstu noskaņošanu, mudināt Maskavu sākt sarunas par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Ievērojot Ivara Godmaņa izteikto LTF lūgumu, nolēma, ka turpmāk IB konsultācijas sniegs Rīgā. Par LTF politisko konsultantu nozīmēja Jāni Riteni, bet juridisko konsultantu - Egilu Levitu. Tika arī nolemts, ka abiem konsultantiem, sanākot AP un gatavojot neatkarības deklarāciju, jābūt Rīgā. Praktiski tas nozīmēja to, ka šajā Latvijai tik izšķirošā laikā lielākai daļai IB darba jānotiek Rīgā, kas bija saprātīgs izkārtojums.

Pirms došanās uz Rīgu, vienojos ar Dr.Andri Kadeģi, ka viņš uzņemsies IB informācijas darba pārraudzību manā prombūtnē. Vēl bija jādodas uz Daugavas Vanagu skaisto īpašumu Freiburgā, kur, DV tiekoties ar Latvijas politiskām aprindām, man bija jāpamato PBLA uzsāktā ļoti ciešā sadarbība ar LTF. Trimdas lielākajā un finansiāli spēcīgākajā organizācijā par šo sadarbību māca šaubas, ko radīja lielais KP biedru ieplūduma LTF rindās un Latvijas politisko radikāļu šķeltnieciskā rīcība, kuru Informācijas birojam, mērķtiecīgi rīkojoties, nācās iegrožot.

Rīgā ielidoju 28.aprīlī. Pirmās dienās pavadīju AP vadošās frakcijas (LTF) un tās komisiju, izveidotu pēc IB priekšlikuma, darba sēdēs, sniedzot vajadzīgās konsultācijas. Viss darbs tur tika virzīts uz vienu mērķi – Latvijas neatkarības deklarāciju, ar ko nu arī frakcija bija nolēmusi nākt klajā tūlīt pēc AP sesijas sākuma. Tādēļ Rīgā bija ļoti nepieciešama Egila Levita klātiene, kas PBLA uzdevumā bija kļuvis par vienu no deklarācijas galvenajiem autoriem. Ceļā uz Rīgu viņš aizkavējās Stokholmas konferencē, bet, nonākot Rīgā, padomju robežsargi Levitam neatļāva atstāt lidostu un veda uz nopratināšanu Maskavā. Pēc tam mans kolēģis bija iesēdināts lidmašīnā, kas viņu aizveda atpakaļ uz Vāciju. Tā nu, Egilam Rīgā neierodoties, man nācās kļūt par viņa aizvietotāju darba grupā, kas sagatavoja deklarācijas tekstu. To darīju pēc darba grupas vadītāja Romāna Apsīša un Rolanda Rikarda aicinājuma un brīdinājuma, ka grupā vairs nevalda vienprātība par Latvijas toreizējo starptautisko stāvokli, ko bija jāņem par deklarācijas izejas punktu. Par laimi, biju par šo jautājumu rakstījis profesora E. Dunsdorfa rediģētajā “Arhīvā”. Tā varēju ieņemt stingru nostāju pret sēdē pārsteidzošā kārtā izvirzītām Jura Bojāra un Andra Plotnieka it kā no ASV atvestajām tēzēm, kas apšaubīja Latvijas republikas nepārtraukto de jure eksistenci arī pēc Otrā pasaules kara, vienlaicīgi noraidot kardināli svarīgo uzskatu par šīs valsts atjaunošanas iespēju. Izcēlās asas debates, kurās man netrūka atbalsta. Tas atspoguļojās arī darba grupas balsojumā par deklarācijas akceptēšanu tās jau izstrādātajā formā.

Diemžēl, kad Romāns Apsītis par sagatavoto deklarāciju referēja Ivara Godmaņa vadītajā frakcijas sēdē, Juris Bojārs atkal mēģināja uzsākt debates par viņa komisijā izbalsoto priekšlikumu. Norādīju, ka šī rīcība pavisam nav saskaņā ar parlamentārām konvencijām. Sēdes vadītājam Godmanim, norādi akceptējot, frakcija varēja nekavējoties pieņemt lēmumu par neatkarības deklarācijas tālāku virzīšanu. Pēc tam gan kāds satraukts deputāts dzirdēts paskaļi izdvešam, ka nav bijis prātīgi pieņemt tādu, ārzemju latviešu ietekmē radītu, deklarāciju. Tautas fronti briesmām pakļāvuši, ārzemju konsultanti atkal pazudīšot.

Kad pēc dažām dienām sēdēju AP viesu ložā, lai no turienes brīdinātu Godmani, ja 4.maija sēdes gaitā parādītos apstākļi, kas liecinātu, ka LTF var tikt novirzīta no mūsu iepriekš izstrādātā scenārija, mani ļoti norāja Alfrēds Rubiks. Viņš bija pamanījis, ka man blakus sēdošā Godmaņa palīdze Ilze Cielava pa laikam dodas pie toreizējā frakcijas priekšsēža ar maniem brīdinājumiem. Rubikaprāt, mēs - LTF ārzemju konsultanti - ne tikai traucējot notikumu attīstības gaitu Latvijā, bet nodarbojoties arī ar AP sēdes ritma diriģēšanu. Pirmā brīdī par to visu tikai nosmējos, bet tad sapratu, ka Rubiks gribēja iedzīt bailes par varbūtēju samaksu, un tā, kā redzēsim, pienāca arī man. Ne velti Jānis Jurkāns, kad 15.maijā pārģērbtie sarkanarmieši gribēja lauzties augstajā namā, mani no tā pa apkārtceļiem izveda, tikai nosakot, ka es būšot pirmais, kas tikšot piekauts, ja militāristi ienākšot.

Kad biju palīdzējis Jānim Jurkānam, kam PBLA valde uzticējās vairāk nekā citiem kandidātiem, kļūt par ārlietu ministru, viņš uzteica IB veikumu un steidzās pierunāt, lai es turpmāk strādātu kopā ar viņu. To es varēju apsolīt. Un tā PBLA IB vadītājam jau nākošajās dienās bija jāsagatavo Latvijas ārlietu ministru ārzemju diplomātu pieņemšanai. Pirmais no tiem bija Heincs Bauers, Vācijas Demokrātiskās Republikas ģenerālkonsuls no Ļeņingradas, kas, liekas, bija tādā kā izpētes vizītē. Viņam sekoja Austrālijas vēstniecības padomnieks Kīle Vilsons no Maskavas. Viņu pavadīja vēstniecības pirmais sekretārs Lembits Suurs, kas tūlīt identificējās par Austrālijas igauni. Izrādījās, ka viņu jau biju iepazinis kā Austrālijas baltiešu padomes priekšsēdi. Mums tika atklāti pateikts, ka Austrālijai joprojām nav iespējams formāli atzīt Latvijas jauno valdību vai neatkarību, jo tāda šī valsts vēl neesot. Tādēļ mūsu ciemiņu ierašanās bija tikai pieklājīgas intereses izrādīšana. Tādu pat pieklājīgu interesi izrādīt bija atnācis arī Somijas speciālais vēstnieks Jāko Kaurinovskis, kas gan uzsvēra, ka viņš ir pirmais Somijas diplomāts Latvijā pēc kara. ASV konsuls no Ļeņingradas ieradās tikai pieteikt ģenerālkonsula Milesa plānoto apmeklējumu. Tās, kopā ar Čehoslovākijas prezidenta Vaclava Havela un Dānijas ministru prezidenta Šlītera rakstiskiem apsveikumiem, bija visas sākotnējās diplomātiskās reakcijas uz Latvijas neatkarības deklarāciju. Tas nu liecināja, ka arī nākotnē IB joprojām būs vairāk darba nekā Latvijas Ārlietu ministrijai. Pierādījās vecā patiesība, ka ar deklarācijām vien valsts atjaunošanas procesu var iesākt, bet ne pabeigt.

Tomēr jau nākošajās dienās sāku nodarboties ar Latvijas Ārlietu ministrijas izveides jautājumiem. Sagatavoju arī programmu pirmajai atjaunoto Baltijas valstu ārlietu ministru konferencei, kuru Jurkāns 26.maijā bija sasaucis Rīgā. Konferencē sēdēju pie ministra labās rokas, kamēr viņa kolēģis Lenarts Meri Jurkānu tencināja par labu organizāciju, jo baltiešu sadarbības laukā man bija liela pieredze. Nolēmām pasaulei ziņot, ka gaidāmajā ASV-PSRS prezidentu tikšanās reizē Gorbačovs nav vairs tiesīgs runāt Baltijas valstu vārdā. Vienojāmies arī par to, ka Baltijas valstīm jāiegūst vismaz novērotāja statuss EDS apspriedē Kopenhāgenā, kur 7.jūnijā ierastos visi trīs ministri ar saviem padomniekiem. Tā kā uz konferenci gatavojās doties arī liela baltiešu delegācija no ASV, kas gribēja, lai es tai pievienojos, tad 30.maijā lidoju atpakaļ uz Minsteri, lai Kopenhāgenas priekšdarbus veiktu no turienes.

Minsterē atpakaļ nonākušam, man nācās organizēt Baltijas valstu ārlietu ministru piedalīšanos pavisam vienreizīgā notikumā. Proti - vācu kristīgo demokrātu partijas frakcija Eiropas parlamentā pēc mūsu tikšanās ar tās līderi Dr.Klepšu Strasbūrā bija izlēmusi sākt Baltijas valstu problēmas internacionalizāciju.

Pirms lielās EDSA sanākšanas Kopenhāgenā bija paredzēts sarīkot semināru par Baltijas valstīm. Tajā piedalītos kā KD frakcijas deputāti, tā viņu sadarbības partneri Strasbūrā - britu konservatīvo (Margaretas Tečeres) partijas deputāti un mēdiju pārstāvji. Protams, piedalītos arī visi trīs Baltijas valstu ārlietu ministri ar saviem palīgiem, pie kam pēdējiem konferences rīkotāji maksāja arī ceļa naudu uz Kopenhāgenu un uzturēšanas izdevumus. Tā nu bija tiešām ļoti praktiska durvju pavēršana Baltijas valstīm, kam pēc mūsu valstu neatkarības deklarācijām bija jātuvina mūs arī EDSA forumam.

Konferenci vadīja Dr.Klepšs un sers Kristofers Prouts, britu konservatīvo līderis, kuri pie prezidija galda bija nosēdinājuši visus trīs Baltijas valstu ārlietu ministrus, kamēr Baltijas valstu trimdas organizāciju vadītāji bija izsēdināti lielās, apmeklētajiem un žurnālistiem piepildītās, zāles pirmajās rindās. Katram no Baltijas valstu ārlietu ministriem semināra sākumā bija atvēlētas 20 minūtes ziņojumam par notikumu attīstību valstī. Tā nu visi trīs mūsu ministri uzreiz atradās lielas starptautiskās audiences priekšā, lai pamatotu savas prasības. Abiem mūsu kaimiņvalstu ministriem tas neizdevās sevišķi pārliecinoši, jo vēl nebija ieraduši runāt lielu audienču priekšā angļu valodā un īstenībā mēģināja nodarboties ar savu valstu vēstures glorificēšanu. Labāk gan gāja Mavrikam Vulfsonam, kas runāja Jāņa Jurkāna vietā, jo Mavrikam bija attīstīts zināms runāšanas stils, un tas tiešām audienci tuvināja Baltijas valstu pašreizējo problēmu risinājumam, ko Eiropa acīmredzami bija sākusi meklēt. Tomēr neatbildēti palika daudzi tieši zinošu žurnālistu jautājumi. To starpā arī jautājums, kā Baltijas valstīs visātrāk veicināt demokrātiskās politikas izpratni, kuras attīstīšanā jau toreiz gribēja iesaistīties varenais Konrāda Adenauera fonds. Seminārā izrādītā interese par Baltijas valstīm liecināja, ka baltieši Eiropā vairs nav vieni. Tas apstiprinājās arī manā pēcsemināra sarunā ar Dr.Klepšu par IB darbības daļēju pārcelšanu uz Eiropas centru Briselē. Viņš šo domu ļoti apsveica un izteica Tautas partijas gatavību atrast baltiešiem biroja telpas un par tām un to aprīkojumu arī maksāt, vienlaikus veicinot mūsu iekļūšanu Briseles vispārējā politiskā apritē. Tā nu jāsaka, ka šis seminārs bija kļuvis par svarīgu ceļa stabu baltiešu kopējā virzībā uz Eiropas valstu atbalstītu neatkarību.

To gan nevarēja teikt par sekojošo EDS apspriedi, uz kuru no Vašingtonas bija ieradies arī Latvijas lietvedis Anatolijs Dinbergs, kas bija ļoti sarukušā un novecojušā Latvijas diplomātiskā dienesta vecākais. Viņš ļoti gribēja tikties ar Jāni Jurkānu, nebraucot uz joprojām okupēto Latviju.

Dīnberga - Jurkāna sarunas noslēdzās ar vienošanos par savstarpēju sadarbību, neapdraudot toreizējo Latvijas starptautisko statusu līdz nepārprotamai valsts neatkarības atgūšanai. EDS apspriedē atklājās, ka jautājums par novērotāju statusa garantēšanu Baltijas valstīm konferences darba kārtībā nevar tikt uzņemts bez PSRS piekrišanas. Bez tam, neviena cita valsts jau arī vēl nebija atzinusi Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Tādēļ, kā to ASV baltiešu pārstāvjiem izskaidroja Šveices vēstniece, par šo jautājumu pagaidām tālāk runāt nevarēja. Tas ļoti satrauca konferences nama tēvu - Dānijas ārlietu ministru Uffi Ellemanu Jensenu. Viņš tikās ar baltiešu delegācijām un atvadu pusdienās deklarēja, ka Dānija, tāpat kā Norvēģija, rūpēsies, lai nākošajā EDSA varētu piedalīties arī baltiešu pārstāvji. Tas IB atvēra durvis uz Dānijas Ārlietu ministriju, kad mums bija jāorganizē pirmā ārlietu ministra vizīte Rietumeiropā.

Paradoksālā kārtā šajā ziņā palīdzēja arī tas, ka par Latvijas neatkarības deklarācijas priekšdarbu veikšanu ar mani un Egilu Levitu gribēja norēķināties tie, kurus satrauca ārzemju latviešu un īpaši IB ciešā un mērķtiecīgā sadarbība ar LTF.

Kaut gan no Kopenhāgenas uz Rīgu lidoju kopā ar Jurkānu un Vulfsonu, robežkontrole Rīgā mani no viņiem atdalīja. Lidlauka komandants, par spīti visiem ārlietu ministra protestiem, man bez ceremonijām paziņoja, ka no Maskavas saņemts rīkojums mani Latvijā turpmāk vairs neielaist. Bija vien jālido atpakaļ uz Kopenhāgenu ar to pašu lidmašīnu. Lidmašīnas apkalpe mani tukšajā lidmašīnā sagaidīja kā varoni ar kafiju un konjaku. Kapteinis gan tūlīt gribēja uzzināt un pārbaudīt, vai man tiešām nebija iebraukšanas vīza, kā viņam bija apgalvojis krievu lidlauka komandants. Kad es viņam izstāstīju, ka vienu vīzu man atņēma robežsargi, bet varēju uzrādīt otru rezerves vīzu, ko arī biju sagādājis, dāņi saprata, ka te lieta saistīta ar politiku, un ieteica man pašam par to ziņot dāņu iestādēm. Kopenhāgenā atgriezies, braucu atpakaļ uz viesnīcu, ko tikai no rīta biju atstājis. Vakariņojot ar Kazi Bobeli, ASV lietuviešu apvienības vadītāju un vēlāko lietuviešu Saeimas ārlietu komisijas priekšsēdi, nospriedām, ka man šai lietā ir jāieinteresē Dānijas politiskās aprindas. Tam piekrita arī Jurkāns, kas mani viesnīcā sazvanīja un, ļoti satraukts par atgadījumu, solīja sūdzēties Maskavā. Tā es ar savu stāstu nonācu pie man jau pazīstamā Dānijas folketinga ārlietu komisijas vadītāja Bjorna Elmkvista, kas apņēmās par tādu mūsu politiskās darbības traucēšanu ne tikai sūdzēties Dānijā, bet arī Eiropas padomē, kur viņš vadīja Dānijas delegāciju parlamentārajā asamblejā.

Kad nonācu atpakaļ Minsterē, man atkal piezvanīja Jānis Jurkāns un teica, ka abi ar Godmani par šo lietu runājuši ar PSRS ārlietu ministru Ševarnadzi, kas teicis, ka tas ir vietējo latviešu nodarījums. Latvijas ārlietu ministrs atvainojās un lūdza mani turpināt uzsākto darbu, un nekādā gadījumā neatteikties no Latvijas ārpolitikas toreizējo mērķu nodefinēšanas. Tos, pēc saskaņošanas ar ministru, uzskaitīju atsevišķā dokumentā, kas atrodams nākošajās lappusēs, lai liecinātu, ka pēc Latvijas neatkarības deklarācijas par IB uzdevumu kļuva Latvijas Ārlietu ministrijas darbības galveno virzienu meklēšana. Pēc vienošanās par galvenajiem darbības virzieniem, bija jāpiedalās arī to īstenošanā, ko veicu uz attiecīga pilnvarojuma pamata. Tas nozīmēja, ka IB tika no LTF pārstāvniecības Rietumeiropā pārvērsts par Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvniecību.

Informācijas biroja deleģētos pienākumus izpildot, no 4. līdz 6.jūlijam piedalījos Eiropas Tautas partijas parlamentārajā konferencē. Mūsu aicinājumu uz Luksemburgu, protams, bija nodrošinājusi tās lielākā grupējuma - vācu KDP – interese, izvērst sadarbību šīs lielās Eiropas mēroga kustības ietvaros. Tas bija ļoti nozīmīgi, jo tolaik no tās vidus nāca Vācijas, Itālijas, Holandes, Beļģijas, Grieķijas un Luksemburgas ministru prezidenti, kā arī nākošais Eiropas parlamenta priekšsēdis. Partija jau bija izšķīrusies aktīvi piedalīties jaunās Eiropas veidošanā, un tādēļ tai jau bija labi izveidoti sakari ar postkomunistiskajām valstīm, kurām tagad vajadzēja pievienoties arī Baltijas valstīm. Konferencē aktīvi rīkojās Ilars Veliste, kas pārstāvēja Igaunijas kristīgo demokrātu partiju un vēlāk kļuva par Igaunijas ārlietu ministru, kā arī Egidijs Klumbijs, Lietuvas kristīgo demokrātu pārstāvis. Lielu interesi par Latviju izrādīja ne tikai Eiropas komisijas loceklis Martins Bangemans, bet arī daudzi citi konferences dalībnieki, solidāri noskaņotos centrāleiropiešus ieskaitot. Jutos īstā vietā un, kopīgi ar abiem baltiešu kolēģiem rīkojoties, panācām arī to, ka konferences manifestā, kas zīmīgi saucās Eiropa 2000.gadā, pirmo reizi kādā no Eiropas oficiāliem dokumentiem tika konstatēts, ka Baltijas valstu okupācija un aneksija notikusi Molotova - Rībentropa pakta rezultātā. Manifestā tika arī uzsvērts, ka Eiropas Tautas partija atbalsta Baltijas valstu mēģinājumus atgūt patiesu demokrātiju, kā arī iesaka Baltijas valstu aneksijas izbeigšanu nokārtot sarunu ceļā.

PBLA vadība, izvērtējot IB sadarbību ar Latviju, secināja, ka Brisele tiešām ir tā vieta, kur tika gatavota Eiropas institūciju nākotnes politika. No tā izrietēja, ka IB darbība būtu izvēršama arī tur. Tāpēc bijām visai iepriecināti, neilgi pēc Luksemburgas konferences saņemot apstiprinājumu, ka Tautas partija gatava baltiešiem palīdzēt izvērst savu darbību Briselē, kā to bija solījis Dr.Klepšs mūsu jau pieminētajā sarunā.

15.jūlijā abi ar Gunāru Meierovicu devāmies uz Briseli, lai pārrunātu iespējas. Tur vispirms tikāmies ar Tautas partijas ģenerālsekretāru Tomasu Jensenu. Viņš strādāja partijas septiņstāvu namā, kur bija tikai partijas biroji un vietu varētu atrast arī mums. Tomēr visi bijām pārliecināti, ka Briselē mums būs jāsastrādā ar dažādām partijām, un tādēļ nebūtu labi nonākt vienas atsevišķas partijas paspārnē. Tādēļ gājām apskatīt telpas, kuras izīrēt bija izteikuši gatavību flāmu kristīgie demokrāti, kas Eiropas Tautas partijas palīdzības programmas ietvaros, apliecinot mazo Eiropas tautu solidaritāti, bija apņēmušies kļūt par mūsu finansētājiem. Runa bija par trīs baltiešu tautību atsevišķu biroju telpām, kopīgu konferenču zāli, caurbraucēju mītni ar virtuvi, visām labierīcībām, eiropeiski elegantā lielas apdrošināšanas sabiedrības ēkā Briseles centrā. Tas deva ideālas darba iespējas. Kad ar flāmu partijas vadību bijām vienojušies par telpu lietošanu, viņi mūsu birojus apgādāja arī ar piemērotām mēbelēm un nodeva mūsu rīcībā telefona un faksa iekārtas. Ar jaunāko politisko notikumu analīzēm ar mums regulāri gribēja apmainīties Tautas partijas centrālais birojs, kur saņēmām arī mūsu teleksus. Kad ieradās arī Sajūdis Politiskās komitejas vicepriekšsēdis Egidijs Klumbijs, pārrunājām, kā te visi sadzīvosim, kad Briselē ieradīsies biroja pastāvīgie darbinieki no Baltijas valstīm. Tā kā Briselē dzīves dārdzība ir visai liela, tad ar Gunāru Meierovicu vienojāmies, ka Latvijas darbinieka uzturēšanās izdevumus Briselē segsim no IB budžeta. Pirms Briseles atstāšanas tikāmies arī ar kristīgo demokrātu partijas darbiniekiem, kas jau gatavoja Dr.Klepša un kristīgo demokrātu delegācijas apmeklējumu Rīgā un lūdza mani pat izstrādāt viņu līdera paredzētās runas AP uzmetumu. Kad ar Gunāru Meirovicu izanalizējām visu tajā laikā notiekošo, ieskaitot toreizējos Latvijas ārpolitikas mērķus, bijām apmierināti.

Tomēr izrādījās, ka Latvijā nepavisam nesaprata notikušā nozīmi, tāpēc ļoti aizkavējās Latvijas pārstāvja IB Briselē nozīmēšana. Kad tas ieradās, tad viņu uz blakus sliedēm turēja Jāņa Jurkāna ieceltais, Ķīnā dzimušais zviedru Latvijas goda konsuls, kas bija jau sanaidojies ar ietekmīgajiem vietējiem latviešiem un nevēlējās konkurentus no Latvijas. Tā man neizdevās panākt Briseles biroja optimālu izmantošanu.

Augusta sākumā par norisēm Latvijā sāka izrādīt interesi mazākā no valdošās Vācijas koalīcijas partijām, ārpolitikā aktīvā Vācijas liberāļu partija (Freie Demokratische Partei). Mums tā likās sevišķi interesanta, jo tai piederēja Hansis Dītrichs Genšers, kas bija tā laika Eiropas ietekmīgākais ārlietu ministrs. Tādēļ biju ļoti iepriecināts, saņemot ielūgumu piedalīties Fridricha Naumaņa fonda politiskajā seminārā par Austrumeiropu, kā arī Vācijas liberāļu partiju apvienošanās kongresā Hannoverē. Abās vietās man iznāca daudz laika pavadīt kopā ar Bulgārijas, Čehoslovākijas, Horvātijas, Rumānijas un Slovēnijas parlamentos ievēlētajiem liberāļu partijas deputātiem, kā arī tagad tik skandalozo Vladimiru Žirinovski, kas toreiz teicās pārstāvam 10.000 krievu liberāļu partijas biedru. Patiesībā mēs visi bijām iesaistīti Vidus un Austrumeiropas politiskās izglītības apgūšanas procesā. Saprotams, notika arī svarīgu politisku kontaktu veidošana. Tiku lūgts izvēlēties pāris daudzsološus, gados jaunākus deputātus arī no Latvijas AP, ko varētu iesaistīt šajos tik nozīmīgajos procesos. Runāju par šo lietu ar Eināru Repši un Andreju Panteļejevu. Abi izrādīja interesi, bet, kad viņiem jau bija pasūtītas biļetes lidojumam uz partijas sanāksmi Berlīnē, piedalīšanos atsauca. Tā diemžēl izjuka mūsu sadarbības mēģinājumi, kaut gan Vācijas liberāļu partija gribēja mums palīdzēt 5.Saeimas vēlēšanu organizēšanā. Tikai ievērojami vēlāk šī partija kļuva par Latvijas ceļa sadarbības partneriem. Toties Helmūts Šēfers, Valsts ministrs Genšera vadītā Ārlietu ministrijā, mums vadīja pat formālus seminārus par attiecību veidošanu starp valstīm. Pēc mūsu tikšanās viņš arī pats apciemoja Latviju.

Sākot kontaktu veidošanu ar Eiropas valstu valdībām, nolēmām, ka pēc neatkarības deklarācijas pirmo jāapmeklē Dāniju, jo likās, ka te sadarbība varētu izveidoties ātrāk nekā citur. Kad no Minsteres sazvanīju Dānijas Ārlietu ministrijas Austrumeiropas un Padomju Savienības daļas vadītāju Kristiānu Hopi, viņš bija ļoti atsaucīgs un apsolīja jau tuvākās dienās izstrādāt vispusīgu vizītes darba kārtību. Tā jau 28.augustā varēju tikties ar Jāni Jurkānu Kopenhāgenā, lai sāktu mūsu ilgstošo ciešo sadarbību ar Dāniju, kas drīz kļuva par Baltijas valstu starptautiskās arēnas lokomotīvi. Sarunu pirmā daļā piedalījās abi ministri un Dānijas Ārlietu ministrijas politisko lietu apakšsekretārs Hanss Brūns, jau pieminētais Kristiāns Hope, kā arī Baltijas nodaļas vadītājs Larss Groenbergs, kā arī šo rindu autors. Sarunas sākot, Jurkāns teica, ka šīs tikšanās mērķis ir nodrošināt mūsu kursu uz EDSA, kur pēc viņa informācijas mums varētu palīdzēt ne tikai Dānija, bet arī Zviedrija, Norvēģija un Polija. Uffe Ellemans Jensens sarunu diapazonu paplašināja un teica, ka, Padomju Savienībai sabrūkot, būs vajadzīga kontroles josla. Baltijas valstis varētu būt daļa no tās. Dānija vēloties uzsākt sadarbību ar Latviju un domājot, ka tas jādara savlaicīgi, bet sākotnēji uz atsevišķu projektu bāzes. Visai drīz būtu iekārtojams Baltijas valstu informācijas birojs Kopenhāgenā, kam savā darbības lokā būtu jāiekļauj arī tādas lietas, ko informācijas birojos parasti nedara. Atklāti gan Baltijas valstu pusē pagaidām vēl nespēdama nostāties, Dānija tomēr bija jau gatava iekļaut Baltijas valstis to neatkarīgo Viduseiropas valstu grupā, kas saņēma ievērojamu saimniecisko palīdzību no Dānijas. Dānija varētu jau tagad piedalīties Baltijas valstīm nākotnē nepieciešamo darbinieku kadru izglītošanā, ko jau savā nozarē veica Dānijas Tirdzniecības kamera.

Dāņi ieteica baltiešiem pašiem veidot ciešāku savstarpējo sadarbību, vienlaicīgi meklējot ciešākas saites ar Ziemeļvalstu padomi. Zinīgais Kristians Hope, kas pats, strādājot ANO, bija iepazinies ar BATUN darbību, to uzslavēja un ieteica divvaldības laikā turpināt sadarbību ar to arī Baltijas valstu valdībām. Pēdīgi Dānijas delegācija apņēmās mūsu ministrus iedabūt arī stingri apsargātajā EDSA valstu ārlietu ministru sanāksmē Ņujorkā, lai viņi tur varētu nodarboties ar lobēšanu. Pēc šīm tik draudzīgām pārrunām bija skaidrs, ka esam ieguvuši labu partneri. Nākošajā dienā ilggadējais Dānijas ministru prezidents Pauls Šlīters mūsu sarunas sāka ar jautājumu savam ārlietu ministram, kā Dānija varētu palīdzēt Latvijai atgūt tās neatkarību. Saruna ievirzījās par kopēju rīcību starptautiskos forumos – Eiropas padomē un parlamentā, kā arī priekšā stāvošajā Eiropas valstu galotņu konferencē novembrī, Parīzē. Tā kā nākošajos mēnešos man nācās organizēt šos kopdarbības pasākumus kā no IB, tā no Baltijas valstu Informācijas biroja Kopenhāgenā, zinu, cik nopietni bija šie kopējie pasākumi.

Tā kā Islande jau atkārtoti bija solidarizējusies ar Baltijas valstīm to cīņā par neatkarību, biju noorganizējis Jurkānam Kopenhāgenā tikšanos arī ar Islandes vēstnieku. Mūsu apmeklējuma laikā vēstnieks Helgasons un viņa padomnieks piekrita aicināt Islandes valdību atzīt Baltijas valstu jautājumu par vienu no tā laika risināmajām starptautiskajām problēmām. Islandei nākotnē aktīvi piedaloties šīs problēmas risināšanā, pierādījās, ka esam atraduši vēl vienu labu partneri. Partneri, kas gadu vēlāk kļuva par atjaunoto Baltijas valstu neatkarības pirmo atzinēju. No Kopenhāgenas ar Jāni Jurkānu braucām uz Stokholmu, kur divas dienas norisinājās ārzemēs veicamā darba plānošanas sesija kopā ar LTF nodaļas darbiniekiem un Jāni Lūsi no Latvijas sūtniecības Vašingtonā. Sēdē piedalījās arī Gunārs Meierovics, ar ko trijatā braucām tālāk uz Oslo, kur mūsu otrajā ārvalstu vizītē mūs gaidīja ārlietu ministrs K. M. Bondeviks. Norvēģijā mūs gan laipni sagaidīja ar smalkām pusdienām, bet mūsu nama tēvi pirms nedēļas bija no Landsberģa dzirdējuši, ka ar sarunām Maskavā pavisam neveicoties, jo Maskavas pārstāvji neesot gatavi sākt nopietnas sarunas bez spiediena no citām valstīm. Norvēģi, savukārt, vēl nebija gatavi ļaut sevi iesaistīt par vienu no šāda spiediena izraisītājiem, un tādēļ bija visai piesardzīgi, lēmumu pieņemšanu atliekot līdz jautājuma pārrunāšanai Ziemeļvalstu padomē un Norvēģu parlamenta delegācijas vizītes Latvijā.

Pusdienām sekojošās garajās privātajās sarunās mēs gan esot atkausējuši norvēģu sirdis, kā man to dažus gadus vēlāk savā pieklājīgā atklātībā liecināja Norvēģijas Ārlietu ministrijas Austrumeiropas departamenta vadītājs O. Norsletens. Tas varbūt bija iemesls, kāpēc viņi man uzdāvināja grāmatu, kurā aprakstīts, kā funkcionē Norvēģijas Ārlietu ministrija, ieteicot to pārlasīt, pirms mēs sākam atjaunot savējo. To es arī vairākas reizes darīju, kad pienāca laiks.

Mūsu pirmā pusoficiālā vizīte Somijā notika laikā, kad varēja domāt, ka Padomju Savienība un Vācija, parakstot pēdējās apvienošanas līgumu, vienlaicīgi mēģina atkal reizi nokārtot arī visu citu Austrumeiropas valstu robežjautājumus. Šo apmeklējumu bija noorganizējis pats Jānis Jurkāns ar kāda ietekmīga somu biznesmeņa starpniecību, un tās laikā somi, mums gan labu vēlot, gribēja mūs atdabūt atpakaļ reālā pasaulē. Mūsu atskurbināšanas procesu uzsāka ārlietu ministrs Perti Pasio, jau pirmajā apmeklējumā paskaidrojot, ka mūsu līdzdalība Somijā radītajā EDSA procesā, saprotams, būs iespējama tikai pēc visu 35 konferences dalībvalstu vienbalsīga lēmuma. Nevarot sagaidīt, ka PSRS būtu tik nesagatavota, ka ļautu sev šādu lēmumu vienkārši uzspiest. Arī vajadzīgo spiedienu, pēc reālista Pasio domām, mēs nevarēšot izraisīt, pirms nav nokārtots vissvarīgākais - Vācijas apvienošanās un vispārējās atbruņošanās jautājums. Somu pieredze liecinot, ka lielvalstis parasti neatbalstot mazās valstis, ja tās nonākot konfliktā ar kādu no lielvalstīm. EDS apspriedēs netiekot gaidītas vēl citas Baltijas valstu deklarācijas, bet pierādījumi, ka tās par šo tēmu spēj uzsākt nopietnu dialogu ar PSRS. Neesot izslēgts, ka šai valstij, neatkarīgi no tās vadītāja, varētu rasties grūtības, cenšoties saturēt visas tās sastāvdaļas. Tas varētu spiest Maskavu atteikties no daļas savas varas par labu vietējām institūcijām, tāpēc sarunām par Baltijas valstu nākotni esot jāsākas Maskavā. To uzsākšanas labad esot jāatturas no Padomju Savienībai nepieņemamām legālām konstrukcijām attiecībā uz Baltijas valstu inkorporāciju. Uz sarunām ar Maskavu spieda arī Harris Holkēri, Somijas ministru prezidents. Viņš teica, ka vispār esot grūti dot mums kādu padomu. Ārlietu komisijas priekšsēdis Dr.Paavo Vayrynens, kas bija arī kandidāts prezidenta vēlēšanās, bija mums ļoti labvēlīgs un izteica domu, ka Baltijas valstu lietā ar Maskavu vienošanos varbūt būtu jāpanāk lielvarām. Mazliet optimistiskāks gan bija Esko Aho, centra partijas toreizējais opozīcijas līderis un nākošais ministru prezidents. Viņš apsolīja somu liberāļu partijas atbalstu Eiropas padomes parlamentārajā asamblejā, kad baltieši tur pretendēs uz novērotāja statusu.

No Helsinkiem devos uz Vīni, lai kopā ar Gunāru Meierovicu tur iesniegtu Vašingtonā sagatavoto un Jāņa Jurkāna parakstīto lūgumu Latvijas Republikas turpmākai līdzdalībai Helsinku procesā. Tur mūs samērā laipni saņēma konferences protokolšefs un, pārbaudījis manas ĀM pilnvaras, piekrita mūsu iesniegumus izdalīt visiem delegāciju vadītājiem. Pēc mūsu lūguma Helmūts Bauers apņēmās arī noteikt tikšanās laikus ar sešu delegāciju vadītājiem, ar kuriem mums nākošajās divās dienās notika nozīmīgas sarunas. Pirmā saruna bija ar Čehoslovākijas delegācijas vadītāju vēstnieku J. Balceru, kas bija ļoti korekts un izrādīja labu Baltijas valstu situācijas izpratni. Par Baltijas valstu jautājumu viņš bija jau runājis ar daudzām citām delegācijām, kas visas nožēloja, ka Padomju Savienība nepieļaus Baltijas valstu piedalīšanos. Kad Meri, ieradies jūnija konferencē, lūdza novērotāja statusu Igaunijai, nebija nevienas valsts atbalsta, jo Padomju Savienība pastāvēja, ka Baltijas valstu jautājums ir tās iekšējā lieta. Nākošais sarunu partneris mums bija Ungārijas vēstnieks Dr. I. Gerimati, kas teica, ka neviena valsts Baltijas valstu stāvokli nesaprot labāk par Ungāriju, kura jau ir deklarējusi, ka atbalsta Baltijas valstu cīņu par savu neatkarību. Tomēr, kamēr neviena valsts nav gatava uzsākt konfrontāciju ar Padomju Savienību, lūgumi par līdzdalību konferencē būs bez vēlamiem rezultātiem. Kad bija jārunā par lietu substanci, atturīgs kļuva arī ASV vēstnieks Sems Vaize, atkārtojot jau Igaunijas ārlietu ministram Meri stāstīto, ka pat piecu-sešu valstu grupa, ko mēs labākajā gadījumā varētu piedabūt stingri iestāties par Baltijas valstīm, netiktu tālāk par strīdus uzsākšanu ar Padomju Savienību. Pāris stundas vēlāk, kad ASV delegācija bija izanalizējusi mūsu iesniegumu, vēstnieks pie mums atgriezās un teica, ka baltieši jau varot uzņemšanas lūgumu atkārtot, jo noraidījumam neesot nekādu negatīvu seku. Itālijas delegācijas vadītājs vēstnieks A. Armellini bija pats pieteicies sarunai ar mums, jo Itālija tolaik prezidēja Eiropas padomē. Viņš ar nožēlu sacīja, ka Itālija neredz, kā Baltijas valstis var tikt pielaistas Helsinku procesā, jo debates par šo jautājumu nebūšot vis politiska, bet gan juridiska rakstura, taču Baltijas valstis nevarot uzskatīt par neatkarīgām. Kad iebildu, ka mūsu iesniegums dod atbildi tieši uz šo jautājumu, Armellini norādīja, ka priekšlaicīgi iesniegti pieprasījumi mums varētu kaitēt vēlāk, kad situācija būs nobriedusi. Kanādas delegācijas vadītājs E. I. Bergbušs izvairījās no nopietnas sarunas, sacīdams, ka viņš savas instrukcijas dabūs tikai tad, kad valdība Kanādā būs izanalizējusi iesniegumu. Toties Islandes Ārlietu ministrijas apakšsekretārs, vēstnieks S. Bjornsons izrādīja vislielāko interesi par mūsu iesniegumu. Viņš arī atklāja, ka Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins apņēmies Baltijas valstu labā darīt visu iespējamo. Tādēļ viņš ar savu padomnieci S. A. Snaevarnu ielūdza mūs vakariņās, lai visu pamatīgi pārrunātu un uzmestu šo to ministra 14.septembra runai ANO. Vakariņu laikā uzzinājām, ka nesenajā Ziemeļvalstu ārlietu ministru saietā kā Somija, tā Zviedrija bijušas pret noteiktas sadarbības uzsākšanu ar Baltijas valstīm. Nebūtu loģiski, ka Baltijas valstu ārlietu ministri Ņujorkas EDSA ārlietu ministru konferences laikā piederētu kādu citu valstu nevaldības pārstāvju delegācijām. Tādēļ Islande, Dānija un Norvēģija palīdzēs Baltijas valstu ministriem iekļūt konferencē. Islande arī apņēmās mūs informēt par to, kā Baltijas valstu problēma kārtojas tālāk EDSA iekšienē. Lai apmainītos ar informāciju par to, norunājām, ka man ir jāuztur regulāru kontaktu ar padomnieci Snaevarru Islandes vēstniecībā Bonnā. Jāpiezīmē, ka tā tikām pie nozīmīgas informācijas un madāma Snaevarra kļuva par pirmo Islandes vēstnieci Latvijā.

Pirms Vīnes atstāšanas pie manis pienāca arī Somijas vēstnieks Pertti Torstila, lai pateiktu, ka viņam ir ziņots par Latvijas pārstāvju vizīti Helsinkos. Viņš gribot no savas puses piebilst, ka pašreiz gan vēl esot jāstiprina demokratizācijas procesi Padomju Savienībā, bet pienākšot arī laiks, kad somi varēšot Baltijas tautām pierādīt, ka viņi esot mums noturīgāki draugi nekā mūsu jauniegūtie atbalstītāji no Dānijas un Norvēģijas.

Oktobra sākumā pienāca ziņa, ka Ņujorkas EDSA ārlietu ministru konferencē oktobra pirmajās dienās savās runās par Baltijas valstu līdzdalību turpmākās konferencēs mums labvēlīgi jau izteikušies Dānijas, Somijas, Norvēģijas, Polijas, Zviedrijas un Islandes ārlietu ministri. Tas nozīmēja, ka mūsu aktivitāte bija jau radījusi amerikāņu pieminēto Baltijas valstu atbalsta grupas kodolu un ienesusi lielu dinamismu šajā mums svarīgajā jautājumā. To palielināja ASV senāta papildrezolūcija, kas tika pieņemta ne bez PBLA lobiju inspirācijas. Kad 10.oktobrī Vašingtonā ratificēja līgumu par Vācijas apvienošanos, tā paskaidroja, ka nekas no tā, kas ir pieminēts ratificētajā Vācijas līgumā, nevarētu tikt tulkots, kā klusa Savienoto Valstu piekrišana Padomju Savienības pēc kara izdarītajai Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aneksijai. Tālāk paskaidrots, ka ASV neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju un šī nostāja nav kompromitēta, parakstot Vācijas līgumu. To darot, ASV senāts noteikti reaģēja uz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas AP pārstāvju 28.septembra vēstuli, kurā teikts, ka līgumam ar Vāciju “nevajadzētu ļaut iesaldēt PSRS rietumrobežas”. Starplaikā (3.oktobrī) arī prezidents Bušs bija teicis: “Vācijas apvienošanās dos cerības arī citiem, it īpaši Baltijas tautām, ka miermīlīga, bet ilgstoša cīņa par nacionālo pašnoteikšanos var pārvarēt pat šķietami nepārvaramus šķēršļus”.

Šie notikumi, liekas, apstiprināja Snaevarra kundzes Islandes vēstniecībā Bonnā man jau ziņoto, ka sākotnēji Rietumvalstu politiskās aprindas viennozīmīgi domāja, ka jādod laiku Gorbačovam Padomju Savienības iekšējo problēmu risināšanai, bet tagad, reformu procesam iestrēgstot, šī doma tiek atmesta, un tas paver ceļu Baltijas valstu problēmu risinājumam. Tāpēc, tālāk ejot, īpaši jādomā par Baltijas valstu līdzdalību Parīzes galotņu konferencē novembrī, kur Latvijas delegāciju varētu iedabūt ar Islandes, Dānijas un Norvēģijas palīdzību. Bet jau 29.oktobrī 28 ASV senatori nosūtīja vēstuli Bušam, ierosinot “formāli pacelt Baltijas valstu piedalīšanās jautājumu EDSA”, un noraidīja amerikāņu administrācijas šķietamo nevēlēšanos saskaņā ar baltiešu līderu ieteikumu virzīt šo jautājumu uz priekšu. Senators Riegle brīdināja. ka gadījumā, ja ASV dos baltiešu atbalstam tikai nominālu atbalstu, tad amerikāņi Parīzē labākajā gadījumā izskatīsies hipokrātiski.

Kad I. Godmanis, J. Jurkāns un J. Peters 23.oktobrī Maskavā apmeklēja E. Ševarnadzi, viņš jau piedāvāja Latvijai “speciālu statusu” PSRS federācijā, ko laikam Gorbačovs uzskatīja par nopietnu sarunu sākumu ar Latvijas pārstāvjiem, kas sūdzējās arī par IB vadītāja neielaišanu Latvijā. Bet jau agrāk - 19. - 21.oktobrī Bonnā notika vācu liberāļu partijas Naumaņa fonda organizētā konference ar tēmu “Baltijas valstu neatkarība, kā starptautiska problēma ceļā uz Eiropas mieru un kārtību”. Par šo tēmu, ko aktualizēt bija palīdzējis IB, uz Vāciju brauca runāt kā PSRS, tā Latvijas pārstāvji. Tas apstiprināja, ka piepildījies Edvīna Inkēna LTF konferencē teiktais, ka mums jārūpējas, lai Latvijas vārds nepazustu no mēdiju pirmajām lappusēm. Lietām tik strauji virzoties, Latvijas Ārlietu ministrija gan pa laikam šo to nokavēja un nebija paguvusi reaģēt uz Bjorna Elmsguista aicinājumu pieprasīt novērotāja statusu Eiropas padomes parlamentārajā asamblejā, kas bija jādara līdz oktobra sākumam.

Pēc visiem šiem daudzsološajiem notikumiem abi ar Jurkānu Vīnē, Parīzes galotņu konferences pēdējā sagatavošanas sēdē, nonācām samērā satraukti. Tas, vai virzāmies uz neatkarību, klaji parādīsies atkarībā no tā, vai baltieši tiks uz konferenci ielūgti, vai nē. Kad pieteicāmies pie protokolšefa, tas mūs tūlīt gribēja iepazīstināt ar priekškonferences izpildsekretāru - vēstnieku Helmūtu Liedermani. Nu abi kungi lielā sirsnībā stāstīja, ka laiks neapšaubāmi strādā baltiešu labā, bet tomēr ieteica nesteigties ar formālu lūgumu piedalīties Parīzes konferencē.

Arī Islandes, Dānijas un Norvēģijas delegāciju vadītāji mums tūdaļ sacīja, ka, ja tiktu pie balsošanas par Baltijas valsts ielūgšanu uz Parīzi, tad par mums nobalsotu tikai Skandināvijas valstis, pāris Austrumeiropas valstis un ASV. Teikto apstiprināja Čehoslovākijas vēstnieks Balcers un Polijas vēstnieks Koncārs, kas visi bija mēģinājuši darīt visu iespējamo mūsu labā. Norvēģijas vēstnieks Rindāls gan domāja, ka “par” balsu skaitu varētu ievērojami palielināt, mūsu neatkarības atjaunošanas jautājumu izskatot NATO konferencē. Polijas vēstnieks Končārs teica, ka visas EDSA pārstāvētās valstis varēja sadalīt trīs grupas:

    1. pamazā Baltijas valstu atbalstīt gribētāju grupa, kurā tomēr neviens vēl nezina, kā to īsti darīt,
    2. stipri lielākā Baltijas valstu potenciālo atbalstītāju grupa, kura var dot tikai nominālu atbalstu, jo tām nav savu ministriju norādījumu par balsojumu,
    3. Baltijas valstu pretinieki, pie kuriem tobrīd piederēja vienīgi Padomju Savienība un Dienvidslāvija, bet, balsojumam notiekot bez pamatīgiem priekšdarbiem, uz šo grupu varētu pāriet arī daudzas valstis, kas grib tikai novērst konfrontāciju starp Padomju Savienību un citām valstīm.

Vēstnieks bija mēģinājis arī precizēt ASV varbūtējā atbalsta apjomu. Acīmredzot amerikāņi arī no konfrontācijas gribēja izvairīties, un tāpēc ieteica vienīgi tālāku zondāžu, ko Sems Vise ieteica turpināt arī mums. Visu to apsvēruši, abi ar Jurkānu izšķīrāmies iet solīti pa solītim un pagaidām mēģināt tikai nodrošināt Baltijas valstīm oficiālu viesu statusu. Pie šāda risinājuma Parīzē jau strādāja Latvijas pārstāve Aina Ābols, kas ar savu lielo enerģiju un pareizo pieeju parasti panāca, ka viņu uzklausa. Kad par šo iespēju informējām konferences protokolšefu, viņš nekavējoties noorganizēja tikšanos ar Francijas EDSA delegācijas vadītāju vēstnieku Pjēru Morelu. Izrādījās, ka vēstnieks bija tikko pabeidzis vadīt delegātu plenārsēdi, kas nodarbojusies ar vēl neatrisinātiem tehniskiem jautājumiem. Izpētes nolūkā vēstnieks delegāciju vadītājiem jautājis, vai tie iebilstu, ja:

    1. Baltijas valstu ārlietu ministri un to padomnieki Galotņu konferencē piedalītos kā Francijas valdības speciālviesi,
    2. speciālviesi tiktu sēdināti blakus zālei, kurā sēdēs valstu un valdību galvas, ar kuru pavadoņiem viesi varēs uzturēt kontaktu,
    3. Baltijas valstu ārlietu ministrus, ierodoties konferencē, apsveiktu konferences izpildsekretārs Pjērs Desāžs (Dessaux).

Neviena delegācija, ieskaitot Padomju Savienību, nebija iebildusi pret tādu izkārtojumu. Kad, nākot uz sarunu ar mums, veiklais franču diplomāts bija apstājies pie padomju delegācijas vadītāja, arī tad nekādi komentāri netikuši izteikti. Tā nu vēstnieks gribēja dzirdēt, vai priekšlikumu akceptēs arī visas Baltijas valstu delegācijas. Vadoties no pārliecības, ka šāds risinājums mums dos vajadzīgo pagaidu statusu šajā konferencē, kur pārstāvēta būs visa Eiropa, mēs pateicāmies un pieņēmām Francijas ielūgumu. Parīzē nonākuši, jau domājām, ka esam jau mūsu neatkarības ceļa beigu taisnē, jo te ministrus pieņēma arī ASV valsts sekretārs Džeims Beikers. Tomēr izrādījās, ka tas notika, lai tikai stiprinātu baltiešu pozīcijas nedēļas nogalē Parīzē notiekošās diplomātiskās lielkaujas laikā. Proti, arī Gorbačovs sāka baidīties, ka mēs varētu būt ceļā uz drīzu neatkarības atzīšanu, un tādēļ jau pa ceļam uz Parīzi, apstājoties Romā, bija nācis ar paziņojumu, ka tiks veidota jauna padomju federācija un tādēļ par kādu Padomju Savienības republiku atdalīšanos nevarot būt nekāda runa. Šādos apstākļos tika atlikta mūsu caurlaižu izsniegšana uz valdības galvu pārpildīto tik impozanto Parīzes Klebera centru. Uz tām gaidot, pie ieejas vēl pirmdienas rītā nervozi mīņājās Jānis Jurkāns, ko arī pa nedēļas nogali nebija likusi mierā PSRS vēstniecība. Gaidīja arī IB vadītājs Jānis Lūsis no Vašingtonas sūtniecības un Aina Ābols. Pēdīgi, kā paredzēts, pie konferences nama ieejas mūs sveica konferences izpildsekretārs, tikām nosēdināti sev paredzētās vietās. Bet mūsu ministri jau pēc brīža tika izaicināti uz sarunu ārpus zāles. Nesapratām, kas ar viņiem notiek visu atklāšanas ceremonijas laiku. Vēl lielākā nesaprašanā bijām, kad, atklāšanas ceremonijai beidzoties, lielāka grupa franču diplomātu visus baltiešu diplomātus veda uz lepnām pusdienām un pēc tam uz kafiju varenajā Francijas Ārlietu ministrijā. Patiesību uzzinājām, kad, nonākuši ministrijā, satikām savus ministrus.

Izrādījās, ka Gorbačovs, ieraudzījis viņus ienākam zālē, nodevis ultimātu Francijas prezidentam Miterānam: ja baltieši negrib sēdēt ar padomju delegāciju, tad viņiem jāatstāj konference, pretējā gadījumā konferenci atstās Gorbačovs.

Kad, liela franču diplomātu pulka ielenkts, parādījās Francijas ārlietu ministrs Dimā, greznajā pieņemšanas zālē tika pasniegta kafija ar konjaku. Sekoja Francijas ārlietu ministra paskaidrojums par radušos stāvokli. Proti, konferences laikā viņam jākalpo ne tikai Francijas interesēm, bet arī jānodrošina konferences labā izdošanās, kas nevar notikt, padomju delegācijai nepārtraukti protestējot pret baltiešu klātbūtni. Nu protestēt sāka arī Lietuvas un Igaunijas ministri. Bet mēs ar Jāni Jurkānu un Jāni Lūsi ātri izlēmām pateikties Francijai par tās jauko žestu un atvadīties. Francijas Ārlietu ministrija man piedāvāja ministrijas automašīnu un lūdza mūsu delegāciju vēl kādas dienas paviesoties Francijā, ko apsolīju darīt. Kamēr mūsu ministri palika strīdoties, devos uz viesnīcu, domājot, kā notikušo pārvērst uzvarā. Viesnīcā nonākot, jutos iepriecināts, ka G. Meierovics un O. Pavlovskis bija jau izziņojuši preses konferenci.

Preses konference sākās plkst.17.30 tajā pašā Grand Hotel zālē, kur vēlāk bija jānotiek PBLA rīkotajai Latvijas valsts svētku pieņemšanai. Jau preses konferencei sākoties, bija manāms, ka Gorbačovs bija vareni pārcenties. Lai gan Meri un Jurkāna gatavotie paziņojumi nebija īsti precīzi, tie krita auglīgā zemē, un pasaules lielo mēdiju cilvēki saņemto informāciju pārbaudīja un noapaļoja. Nākošajā dienā mūs sveica ļoti pieņemams rakstu klāsts par Baltijas valstīm mums acīmredzami simpatizējošā lielajā pasaules presē. Tās pamattoni izteica lielās vācu Sueddeutsche Zeitung sarkastiskais apakšvirsraksts rakstam par galotņu konferenci: "Ar pielietoto veto padomieši izglāba savu no Saļina - Hitlera pakta iegūto īpašumu".

Lai dzelzi kaltu, kamēr tā ir karsta, vienojos ar Dānijas vēstniecību Parīzē, ka tā kopā ar Islandi nākošajā dienā Dānijas lielajā centrā Elizejas laukos rīkos vēl vienu preses konferenci par padomju izrīcībām ar Baltijas ārlietu ministriem.

Šo konferenci vadīja no Dānijas vēstniecības Bonnā izsaukts speciālists. Labi izziņotajā preses konferencē jau kādus simts internacionālo mēdiju pārstāvjus varēja uzrunāt mūsu tagad labi sagatavotie ministri, un šāda publicitāte baltiešus, neapšaubāmi, strauji tuvināja to mērķim.

Tas bija manāms arī Latvijas valsts svētku pieņemšanā, kas gan laika ziņā nenovēršami sakrita ar Francijas ārlietu ministra Dimā pieņemšanu. Tomēr, tur tikai īsi paviesojušies, pie mums ieradās Dānijas ministru prezidents Šlīters ar savu ārlietu ministru Ellemani Jensenu, kā arī Islandes ministru prezidents Hermansons ar ārlietu ministru Hanibalsonu, Polijas ārlietu ministrs Skubiševskis, Austrijas ārlietu ministrs Mocks (Mozk) un Ungārijas ārlietu ministrs Ješčenskis. Visi šie valstsvīri, tāpat kā daudzu valstu vēstnieki izteica cerību, ka Latvijas neatkarība tiks drīz atjaunota. To pašu teikt bija atnākusi arī paliela franču Ārlietu ministrijas delegācija, kas vēlreiz atvainojās par notikušo un formāli ielūdza mūs apmeklēt Francijas parlamentu, ko darījām nākošajā dienā.

Tur jau bija izveidota Baltijas valstu parlamentārā asociācija, kas bija sarīkojusi pusdienas. Tajās igauņu profesore Lauristina un lietuviešu profesors Antanarciuss ziņoja par notikumu attīstību Baltijas valstīs. Franču deputāti šos ziņojumus uzņēma ar lielu interesi un paziņoja, ka no 5. līdz 7.decembrim oficiālā vizītē Francijas parlamentā, tiek ielūgti trīs deputāti no katras Baltijas valsts, lai uzsāktu abpusēju parlamentu sadarbību. Tā Franciju varējām atstāt prieka pilni, jo bija jūtams, ka kara laime drīz mainīsies.

Par nākošo ievērojamo ceļa stabu Baltijas valstu ceļā uz neatkarību izvērtās Lenarta Meri, Jāņa Jurkāna, un viņu pavadoņu tikšanās ar Eiropas parlamenta frakcijām Strasbūrā nākošajā dienā pēc Parīzes atstāšanas. To bija noorganizējis jaunieceltais Pasaules Baltiešu apvienības pārstāvis Strasbūrā un Briselē Imants Lieģis, kurš, protams, sadarbojās ar IB. Šoreiz Strasbūrā mums bija jātiekas ar visiem 120 Tautas frakcijas deputātiem. Lai visi varētu būt klāt, tikšanās notika jau rīta agrumā, un visi ar lielu interesi uzklausīja J. Jurkāna un L. Meri ziņojumus. Īpašu ievērību ieguva pēdējā labi formulētais lūgums saklausīt baltiešu palīgā saucienus. Uz to deputāti ar lielu pārliecību atbildēja, ka viņi to jau ir saklausījuši.

Ļoti svarīga bija tikšanās ar sociāldemokrātu frakciju, jo tā (ar 301 deputātu) bija lielākā Eiropas parlamentā un līdz ar to arī lielākā noteicēja Eiropas pārkārtošanas programmā. Dažus no šiem deputātiem biju jau saticis Rīgā, kad viņi tur viesojās. Un tomēr viņi bija vēl samērā atturīgi. Liekas, ka ledu salauza abu mūsu ministru ļoti ilgās un sirsnīgās sarunas ar parlamenta priekšsēdi, spāņu sociālistu, baronu E. Krespo.

Pieminēšanas vērta bija tikšanās ar tik ietekmīgo parlamenta politisko lietu komisiju, kurai Jānis Jurkāns pastāstīja, ar kādiem priekšlikumiem Baltijas valstu lietās parlamentā apņēmušies nākt angļu konservatīvie, jo šos priekšlikumus vispirms būs jāizskata tieši šajā komisijā. Tāpēc bija labi dzirdēt no tās priekšsēža P. Kramptona, ka tas tiks darīts ar visu vajadzīgo rūpību. Zināmu jautrību mūsu vidū izraisīja franču degollistu deputātu paskaidrojums, ka Miterāns baltiešu lietā par ātru piekāpies Gorbačovam. Ar apmierinātu smaidu devos atpakaļ uz Minsteri.

Atpakaļceļā, visu kopā saliekot, konstatēju, ka Latvijas ārpolitiskos kontaktus mums bija izdevies izvērst piecos dažādos līmeņos. Vispirms tie tika meklēti ar diplomātiem, kas saveda mūs kopā ar Ārlietu ministrijām. Otrajā līmenī pievērsām uzmanību Eiropas politiskās domas kristalizētājiem - politiskajām partijām un to grupējumiem, ar kuru starpniecību notiek kontaktu attīstīšana ar parlamentārām komisijām, kas nosaka visu lietu virzību. Ar šo starpniecību nu jau varējām ietekmēt valdību rīcību, kā arī apelēt pie tādām starptautiskajām institūcijām kā Eiropas kopiena, Eiropas parlaments un pat NATO, kas bieži saka galavārdu. Sevišķi svarīgi tas bija tieši jau nākošajos mēnešos, kad Eiropai nācās savaldīt ne tikai Gorbačovu Maskavā, bet arī nomierināt omoniešus Baltijā un palīdzēt nosargāt pie ugunskuriem sēdošos Rīgā.

Pēc asinsizliešanas Viļņā, kad likās – tā varētu turpināties arī Rīgā un citur, Godmaņa valdība bija izlēmusi, ka, briesmām vēl pieņemoties, varētu nākties Latvijas valdības darbu pārcelt uz ārzemēm. Bija arī uzzināts, ka ar Zviedrijas valdības piekrišanu tas varētu notikt Stokholmā, un tam būtu jānotiek, cieši sastrādājoties ar IB, kā arī ar LIF Stokholmas nodaļu. Tādēļ uz Stokholmu tika sūtīts Dainis Īvāns un Jānis Jurkāns.

Pirms Rīgas atstāšanas Jurkāns lūdza mani pārtraukt atvaļinājumu Austrālijā un pievienoties darītāju kodolam Stokholmā. Tūlīt devos ceļā, lidojot caur Minsteri. Tur nonācis, saņēmu jaunu lūgumu: ar PBLA valdes locekli Arturu Cipuli, braucot uz Stokholmu, iegriezties Kopenhāgenā, lai Ārlietu ministrijā noskaidrotu, vai Latvijas valdība varētu savu darbu daļēji veikt arī no Kopenhāgenas. Šis uzdevums no tā brīža kļuva par IB svarīgāko misiju, un tā to arī kārtoju, līdz dabūju iepriecinošo ziņu, ka Kopenhāgenā ar līdzīgu lūgumu jau nākusi arī Lietuva. Kaimiņiem piekrišana jau dota, un man atliekot tikai doties uz Stokholmu, lai, tiklīdz tur izlems, ko mēs no Dānijas sagaidām, brauktu atpakaļ runāt par praktisko izkārtojumu.

Ar labo ziņu steidzāmies uz Stokholmu, kur bija jau sapulcējušies visu Baltijas valstu politiskie līderi. Pēc īsas sarunas ar Daini Īvānu un Jāni Jurkānu man bija skaidrs, ka mūsu Informācijas birojam vismaz pagaidām būs jāuzņemas baltiešu kopējo pasākumu administrācijas koordinēšana, ko ļoti vēlējās Lenarts Meri.

Nākošo trīs, četru stundu laikā man lūdza uzmest baltiešu pilnvaroto diplomātiskās rīcības plānu, lai varētu sadalīt lomas un, kopīgi rīkojoties, apturēt padomju brutalitāti Baltijā. Plāns tika ātri pārspriests, papildināts un pieņemts. Pēc tam Baltijas valstu pilnvarnieki atvadījās, lai dotos katrs uz savu pusi, Dainis Īvāns un Broņis Kuzmickis - pat pāri okeānam.

Bijām vienojušies, ka visiem mūsu emisāriem ir jāprasa Rietumvalstu valdībām, lai tās izsaka oficiālus protestus pret padomju varmācībām Baltijā un pārtrauc ekonomisko palīdzību Padomju Savienībai, kas daudzviet arī notika.5 Tomēr neviens vēl nebija gatavs runāt par padomju karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm un organizēt internacionālu konferenci par okupācijas izbeigšanu, jo lielvalstīm joprojām bija izšķirošais vārds, un tās uzskatīja, ka visu ir jānokārto sarunās starp Baltijas valstīm un Maskavu.

Pirms Stokholmas atstāšanas latviešu starpā vienojāmies, ka mums bez Informācijas birojiem Minsterē un Briselē attīstāmi spēcīgi politiskā darba centri Stokholmā un Kopenhāgenā. Ievērojot mūsu daudzsološās attiecības ar Dāniju, Jurkāns pēdējo uzskatīja par svarīgāko, jo domāja, ka Dānija, būdama maza Eiropas kopienas un arī NATO valsts, mums palīdzēs tikt tādos forumos, kur mēs paši saviem spēkiem ilgi netiksim. Tādēļ viņš gribēja, lai es steidzīgi pārņemu Latvijas pārstāvja pienākumus Dānijā. Likās, ka tas arī PBLA darbu padarīs vēl efektīvāku.

Tā sazvanījos ar Dānijas Ārlietu ministriju, un dāņu diplomāti bija priecīgi jau nākošajā dienā saņemt mani Kopenhāgenā, lai gan tā bija svētdiena.

Līdz ar to Zviedrija lielās krīzes laikā paveiktais kļuva par priekšpēdējo no maniem Minsteres IB veiktajiem starptautisko attiecību projektiem. Vēl tikai priekšā stāvēja Jāņa Jurkāna, Gunāra Meierovica un mans brauciens uz trim Beneluksa valstīm. Tās jo drīz apciemot ieteica Uffe Ellemans - Jensens, kas Eiropas kopienā, mūsu lietas kārtojot, bija saņēmis daudz palīdzības no šīm valstīm. Šajos apstākļos mūsu Briseles birojam nebija grūti vienoties par tikšanās laikiem ar visiem trim ārlietu ministriem un arī Eiropas kopienas ārlietu komisāru.

Jau 11.februārī kopā ar Jāni Jurkānu un Gunāru Meierovicu pa sniegu un slidenu ledu mašīnā braucām uz Amsterdamu. Tur mūs ar zināmu šiku sagaidīja toreiz vēl pajaunais Hanss van der Bruks, kas drīz vien kļuva par Eiropas kopienas ārlietu komisāru, ar saviem Baltijas valstu lietās acīmredzami ļoti zinīgajiem darbiniekiem. Sarunas sākās, ministram atvainojoties par to, ka kara laikā, kad Holandes valdība aizbēga uz Angliju un tai nācās parakstīt sadarbības līgumus ar visiem Lielbritānijas sabiedrotajiem, trimdas valdība bija spiesta atzīt Padomju Savienības toreizējās robežas un tā netieši atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. Tas tagad holandiešiem liekot mūsu labā darīt vairāk nekā citiem, un to viņi labprāt arī darīšot. Tomēr uzsvērts tika arī tas, ka citām valstīm ir grūti palīdzēt Baltijas valstīm, kamēr Padomju Savienība nav gatava atteikties no mūsu teritorijas. To tad arī pieprasīšot Eiropas kopiena.

Holandiešu sirsnīgu vēlējumu pavadīti, devāmies tālāk uz Briseli. Tur ārlietu ministrs Marks Eykens bija mazliet nervozs, jo, liekas, baidījās, ka mēs prasīsim pēc tūlītēja neatkarības atzinuma. Tādēļ vairāk runājām par to, kā Baltijas valstīm pašām atgūt neatkarību. Tas mūs tik ļoti nenospieda, jo mums Briselē vēl bija jātiekas arī ar Eiropas kopienas toreizējo ārlietu komisāru F. Andriesenu, kas likās daudz svarīgāk.

Komisārs sāka ar apgalvojumu, ka Eiropa ir jau saklausījusi baltiešu palīgā saucienu. Bet, kad Jurkāns uzsvēra, ka vislabākais veids mums palīdzēt būtu rūpēties par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, sekoja garš izklāsts, kāpēc tīri formālu iemeslu dēļ Eiropa to vēl nevar. Galvenā problēma bija, ka Baltijas valstis nebija okupētas, bet gan anektētas.

Par laimi tik formāli situācijai nepiegāja mūsu nākošais sarunu partneris Žāks Posa, kas bija ne tikai Luksemburgas ārlietu ministrs, bet arī toreiz prezidējošais Eiropas kopienas ārlietu ministrs. Viņam kopienas ministri bija uzdevuši kopā ar Eiropas vadības troiku doties uz Maskavu, lai runātu par Baltijas valstīm. Ministra pirmais jautājums bija, cik tālu Eiropa ar savām prasībām var Maskavā iet, jo valdīja pārliecība, ka Gorbačovs, kas bija piekritis trīs stundu sarunai, jau tā ir ļoti nervozs. Posa bija arī pārliecināts, ka trīs Eiropas kopienas ministri varēja būt pēdējie, ar ko PSPR prezidents būs gatavs runāt par Baltijas valstīm, jo pēc eiropiešu pārliecības ASV to ne varēja, ne gribēja. Tādēļ Eiropas delegācija nedrīkstēja pārcensties un gribēja tikai mēģināt apturēt asinsizliešanu. Tomēr pēc ilgām pārrunām Eiropas delegācija apņēmās uzsvērt arī to, ka PSRS jāsāk nopietnas sarunas par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Izrādījās, ka arī tas bija Gorbačovu ļoti satracinājis, un viņš šķiroties bijis ļoti neapmierināts ar kopienas ministru troikas braucienu. Tas nozīmēja to, ka bijām ieguvuši profesionāļu atzītu vietu Eiropas starptautisko attiecību kārtotāju aprindās. Vispārējā attīstība bija tāda, ka droši varēja sacīt, ka par Baltijas valstīm jau interesējās vairāk ārvalstu iedzīvotāji nekā jebkad agrāk. Tomēr ceļš uz neatkarību varēja vēl būt garš. Lai to saīsinātu, mūsu rīcība bija labāk jāplāno un jāsaskaņo.

Nākotnes darba sistēmas plānošana notika 17.un 18.februārī Gerthemā pie Hanoveres. Tajā no Latvijas puses piedalījās Ivars Godmanis ar savu padomnieku ārpolitikas jautājumos Edvīnu Inkēnu, Dainis Īvāns un Jānis Jurkāns. PBLA pārstāvēja Gunārs Meierovics, Guntis Bērziņš, Artūrs Cipulis un Jānis Muchks. Piedalījās arī paši darba darītāji - Aina Ābols no Parīzes, Imants Gross no Stokholmas, Egils Levits no Bonnas, Jānis Lūsis no sūtniecības Vašingtonā un autors. Pēc Edvīna Inkēna un Jāņa Riteņa referātiem par darba organizāciju nākotnē, visi vienojās, ka Latvijas ārpolitiskā darbība Rietumeiropā ir izvēršama un to jāvada īpašam Latvijas ārpolitiskā dienesta vadītājam no Kopenhāgenas.

Vienbalsīgs tika nolemts, ka šos pienākumus jāuzņemas autoram, turpinot jau PBLA Informācijas birojā uzsākto, pie kā tagad piederēja arī ārlietu ministru ārvalstu apmeklējumu koordinācija. Darbībai ātri izvēršoties, tomēr pierādījās, ka darba saskaņošanu jāveic no pašas ministrijas.

Kopenhāgenā arī turpmāk veicu Ārlietu ministrijas darba stratēģisko plānošanu, līdz kļuvu par Latvijas vēstnieku. Informācijas biroju Minsterē, par tā pamatuzdevumu atkal kļūstot informācijas sadalei, turpināja vadīt Juris Lorencs un Pēteris Elferts. Egilam Levitam kļūstot par Latvijas vēstnieku Vācijā, uz IB Minsterē bāzes tika izveidota PBLA pārstāvniecība Rīgā.

Jānis Ritenis, PBLA Informācijas biroja vadītājs


1 Spilners I. Mēs uzvarējām. – Rīga: Elpa, 1998. – 195. lpp.

2 Ritenis J. Diplomātiskā cīņa par Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu. – Rīga: LU ž. “Latvijas Vēsture” fonds, 1999. – 56. – 64. lpp.

3 Ritenis J. Diplomātiskā cīņa par Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu. – Rīga: LU ž. “Latvijas Vēsture” fonds, 1999. – 68. lpp.

4 Ritenis J. Diplomātiskā cīņa par Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu. – Rīga: LU ž. “Latvijas Vēsture” fonds, 1999. – 68. lpp.

5 Ritenis J. Diplomātiskā cīņa par Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu.- Rīga: LU ž. “Latvijas Vēsture” fonds, 1999.- 145.-151.lpp.


WORLD FEDERATION
OF FREE LATVIANS

AMERICAN LATVIAN ASSOCIATION
LATVIAN FEDERATION OF AUSTRALIA AND NEW ZELAND
EUROPEAN COMMITTEE FOR LATVIAN FREEDOM
LATVIAN NATIONAL FEDERATION IN CANADA
LATVIAN ORGANIZATIONS IN SOUTH AMERICA

WELTBUND FREIER LETTEN
- INFORMATIONSBÜRO -
POSTFACH 4401
4400 MÜNSTER
TEL. 02 51 - 3 71 18

Weltbund Freier Letten
Informationsbüro
Salzmannstraße 152
D - 4400 Münster
2.08.1990.

LATVIJAS ĀRPOLITIKAS PAŠREIZĒJIE MĒRĶI

Šajā rakstā esmu tālāku pārdomu un pārrunu izraisīšanai (varbūt arī AP Ārlietu komisijā) uzskicējis plānu, kas apraksta jau nākošajos sešos mēnešos darāmo Latvijas ārpolitikā. Domāju - nu jau ir pavisam skaidri redzams, ka Padomju Savienības varas spices nerēķināsies ar Baltijas valstu tiesībām uz neatkarību tik ilgi, kamēr viņiem to darīt neliks starptautiskās sabiedrības vai vismaz vairāku Rietumvalstu spiediens. Tas nozīmē, ka pašreizējos apstākļos atjaunotās Latvijas republikas valdība nevarēs iegūt kontroli pat pār lietu norisēm pašā Latvijā bez pieminētā ārpuses spiediena. Tas padara Latvijas ārpolitiku par valdības šī laika svarīgāko aktivitāti.

Latvijas ārpolitiskajai darbībai nekavējoši ir jātiek izvērstai zemāk aprakstītajās divās jomās. Lai jau no sākuma būtu pavisam skaidrs, kas šai sakarībā būs darāms, raksta beigu daļā došu attiecīgu aprakstu.

1. Nekavējoties jāsāk veidot ciešākus kontaktus ar to Eiropas valstu valdībām, kas varētu būt gatavas iestāties par Baltijas valstu tiesībām uz neatkarību dažādos starptautiskos forumos un attīstīt mums labvēlīgu spiedienu Maskavā.

a) Pēc manā rīcībā esošās nepilnīgās informācijas tādas valdības varētu būt: Čehoslovākijas, Dānijas, Īrijas, Islandes, Lielbritānijas, Norvēģijas, Polijas un Ungārijas valdības. Jāievēro, ka šai sarakstā nav ietilpināta Zviedrijas valdība, jo liekas, ka ar to baltiešiem ir bijuši gan laikam visvairāk kontaktu, un tomēr nav panākts tas, ka zviedru valdība būtu gatava starptautiskā vidē atbalstīt mūsu intereses. No dāņu politiskajām aprindām nāk arī informācija, ka zviedru valdība ir nostājusies pret Baltijas valstu uzņemšanu Ziemeļu blokā.

Lai arī kā, augšējo sarakstu var, apstākļiem noskaidrojoties vai mainoties, pēc vajadzības papildināt.

b) Skaidrības nav par to, vai jau nākošajā pusgadā būs iespējams nodibināt cik necik nozīmīgu kontaktu ar Francijas un Vācijas valdībām, tādēļ ar tām pagaidām uzturams tikai rutīnas kontakts ar abās valstīs nozīmēto pastāvīgo diplomātisko un konsulāro pārstāvju vidutājību.

c) Sarakstā nav ietilpinātas arī Austrālijas, Kanādas un ASV valdības. Pirmajās divās valstīs politisko darbu Baltijas valstu labā būtu jāturpina ar turienes ļoti ietekmīgo Baltiešu padomju vidutājību. ASV Latvijas interešu pārstāvēšanu varētu vēl vairāk pastiprināt Latvijas sūtniecība (ar no Latvijas jaunnozīmēto papildus darbinieku), darbojoties ar ALA's maksimālo atbalstu.

2. Bez tālāku kontaktu veidošanas ar atsevišķu valstu valdībām, sadarbība un kontakti meklējami arī ar Eiropas parlamentu un padomi, kas būtu visai svarīgi, lai radītu jau zināmus precedentus pirms atkārtotas formālas vēršanās pie Eiropas Drošības un sadarbības konferences attiecībā uz Baltijas valstu jaunā statusa apstiprināšanu gada beigās.

a) Eiropas parlamentā būtu jāpanāk tas, ka pēc frakciju delegācijām uz Baltijas valstīm, Baltijas valstu jautājums tiek nopietni apskatīts parlamenta politiskajā komisijā. Tieši tai vajadzētu rūpēties par baltiešu parlamentārās delegācijas ielūgšanu EP apmeklējumam un tam sekojošām debatēm par palīdzību Baltijas valstīm. Šīm debatēm gatavojoties, mums būs jānodrošina ne tikai Eiropas Tautas partijas, Liberāļu un Demokratu frakcijas, kā arī Eiropas Demokrātu un atsevišķu mazāku grupējumu (zaļie?) atbalsts un vismaz daļas lielās Sociāldemokrātu frakcijas neitralitāte.

b) Eiropas Padomē būtu jākoncentrējas uz Dānijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēža un EP liberāļu grupas priekšsēža Bjorna Elmquista ierosinājuma īstenošanu, kas paredz Baltijas valstīm novērotāja statusa piešķiršanu EP. Šāds statuss nodrošinātu Baltijas valstu arlietu ministriju regulārus un oficiālus kontaktus ar Eiropas padomē pārstāvēto 23 Eiropas valstu diplomātiem, kas no Islandes līdz Turcijai pārstāv apm. 400 miljonus Eiropas iedzīvotājus. Domājams, ka baltiešus Eiropas padomē varētu atbalstīt Dānijas, Īrijas, Islandes, Lielbritānijas, Norvēģijas un šajā gadījumā droši vien pat Zviedrijas delegācija.

c) Eiropas Drošības un sadarbības konferences Cilvēktiesību sanāksme Kopenhagenā š.g. 8.jūnijā visu trīs Baltijas valstu ārlietu ministri jau sniedza konferencei lūgumu garantēt trīs Baltijas valstīm novērotāja statusu. Dažas dienas vēlāk konferences izpildsekretārs ar vēstuli paziņoja, ka, priekšlikumam neiegūstot vienbalsīgu atbalstu, nav iespējama tā ievērošana. Tomēr Dānijas Ārlietu ministrs Uffe Ellemann-Jensens jau ir teicis, ka nākošajā Eiropas Drošības un sadarbības konferencē piedalīsies arī Baltijas valstis. Tas jau nu līdzinātos Baltijas valstu neatkarības starptautiskam atzinumam, bet, lai tiktu arī tikai pie novērotāja statusa, mums būs veicams liels darbs. Tas , kā to pareizi uzsvēris O. Pavlovskis, lielā mērā būs jāveic tajās Eiropas galvaspilsētās, kur varam sagaidīt atbalstu. Tur jāpanāk būtu, ka par Baltijas valstu atkārtotu lūgumu tās pielaist konferencē notiktu vismaz debates, kurās mūsu tiesības aizstāvētu jau kāds valsts grupējums. Tāpēc jānodrošina būtu ASV, Dānijas, Islandes, Īrijas, Kanādas, Lielbritānijas, Norvēģijas un Polijas atbalsts. Varbūt šai ziņā jākontaktējas būtu arī ar jauno Eiropas Mazo Atlanti - ungāru ierosināto un itāļu vadīto Pentagonāle grupu (kam pieder arī Austrija, Čehoslovākija un Dienvidslāvija), jo tieši šis grupējums iet jaunus ceļus un mēģina mazināt pašreizējo vācu-franču iespaidu. Šis grupējums izrāda arī lielu interesi par Eiropas mazākumtautību problēmām.

3. Veicināma būtu arī Ziemeļu Padomes, ASV un citu atsevišķu valstu informācijas biroju izveidošana Rīgā.

4. Bez Latvijas pārstāvniecības Maskavā, kam būtu jātiek akreditētai arī pie Krievijas Savienotās republikas, līdzīgas pastāvīgas pārstāvniecības (ja ne Latvijas sūtniecības) ir radāmas arī Igaunijā un Lietuvā.

5. Ja Latvijas ārpolitikas noteicēji izšķirtos, ka augšminētais plāns ir īstenojams, tad nekavējoši uzsākama būtu šāda konkrēta rīcība.

Attiecībā uz 1a) - Latvijas Ārlietu ministrijas organizētām delegācijām vajadzētu pēc iepriekšēja pietiekuma apciemot mērķtiecīgu sarunu izraisīšanai vienā braucienā Īrijas, Lielbritānijas, Dānijas un Norvēģijas valdības, kā arī Ziemeļu Padomi un kādu no Islandes diplomātiskajām pārstāvniecībām. Otrā līdzīgā braucienā būtu jāapciemo Varšavu, Prāgu un Budapeštu.

Latvijas delegāciju abos braucienos būtu jāvada ārlietu ministram, un tajā vajadzētu piedalīties vienam deputātam (AP Ārlietu komisijas loceklim) un vienam PBLA pārstāvim. Vēl labāk būtu, ja izdotos noorganizēt šiem braucieniem kopējas baltiešu delegācijas.

Attiecībā uz 1b) - Ainai Ābols būtu jāturpina kontaktu veidošana ar Francijas Ārlietu ministriju. Bonnā līdzīgi būtu jārīkojas Egilam Levitam, kas ir Vācijas latviešu izraudzītais kandidāts iecēlumam par Latvijas pastāvīgo interešu pārstāvi šai galvaspilsētā. Viņa iecelšanā būtu jāiet par to pašu ceļu kā Ainas Ābolas gadījumā, bet Bonnā jaunā pastāvīgā Latvijas interešu pārstāvja amatā ievešanas laikā būs vajadzīgā solītā Mavrika Vulfsona un laikraksta “Die Welt” palīdzība.

Attiecībā uz 1c) - Saziņā ar Dr.A.Dīnbergu izraugāms papildu darbinieks vai darbinieki Latvijas sūtniecībai Vašingtonā.

Lai panāktu Austrālijas un Kanādas baltiešu padomju iesaistīšanu mērķtiecīgā darbā, jāuzsāk tieši kontakti ar abām šīm institūcijām.

Attiecībā uz 2a) - Rūpīgi jāgatavojas uz jau pieteikto Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) frakcijas līdera Dr.E.Klepša vadītās 7 deputātu delegācijas apciejumu Rīgā 19. un 20.septembrī. Ievērojot šīs frakcijas lielo iespaidu Eiropas parlamentā, jau šī apmeklējuma laikā būtu jāvienojas, ka ETP ierosinās:

I Baltijas valstu jautājuma apskatīšanu EP politiskajā komisijā;

II Baltijas valstu parlamentāriešu delegācijas aicināšanu uz EP Strasburgā;

III Jautājumu par Eiropas valstu saimniecisku palīdzību Baltijas valstīm.

Nekavējoties uzsākama darbība jaunajā baltiešu birojā Briselē, kur arī Ārlietu ministrijas jaunnozīmētajam darbiniekam (ar Kristīgo demokrātu partijas piederību) būtu sadarbībā ar PBLA pārstāvjiem sākotnēji jākoncentrējas uz tikko minēto lietu kārtošanu ETP birojā un arī Liberāļu, Demokrātu un citu mazāko Eiropas Parlamenta frakcijas birojos. Arī šeit būs vajadzīga vispārēja baltiešu sadarbība. Baltiešiem, kopīgi rīkojoties, vajadzētu panākt arī vismaz daļēju socialistu deputātu atbalstu, vai vismaz to neitralizāciju, tiem atturoties no piedalīšanās mums svarīgajos balsojumos.

Attiecībā uz 2b) - Tālākām pārrunām par Bjorna Elmsquista ierosinājumu attiecībā uz Baltijas valstu novērotāja statusu Eiropas padomē būtu jānotiek Kopenhāgenā Latvijas delegācijas Ziemeļvalstu apciejuma laikā. Tas nozīmē, ka šos apciemojumus būs jāorganizē pēc iespējas drīz, jo Eiropas padomes sēdes notiek tikai katra gada ceturksni vienu reizi, un nākošā sēde notiks jau septembra beigās.

Atbalsts šim svarīgajam ierosinājumam meklējams arī visos citos piemērotos gadījumos, kad notiek latviešu delegāciju sastapšanās ar citvalstu diplomātiem, bet, par visām lietām, apmeklējot visas galvaspilsētas, kur atrodami Eiropas Padomes locekļi.

Attiecībā uz 2c) - Baltijas valstu statusa nodrošināšanai Eiropas Drošības un sadarbības konferencē jau varētu palīdzēt tas, ka mums izdotos gūt panākumus jau minētajās akcijās Eiropas parlamentā un Padomē. Tomēr arī šeit būs vajadzīgs panākt, ka par šo jautājumu konferencē publiski runāt ir gatavas vismaz dažas delegācijas, neatkarīgi no PS nostājas. Šai ziņā, saprotams, būs jāsaduras ar ASV valsts sekretāra Beikera nesen I. Godmanim un J. Jurkānam pausto viedokli, ka "the US supports Baltic membership in CSCE, but knows it is not feasible as long as censensus approval is needed from members." Šajos apstākļos mums būs jāvar panākt to, ka mūsu patiesie atbalstītāji ne tikai atrunājas jau pieminētajā veidā, bet tiešām iestājas par Baltijas valstīm, izdarot spiedienu uz PS un nopietni mēģinot panākt tās piekrišanu šī principiāli svarīgā jautājuma pozitīvai izlemšanai.

Saprotams, ka šādas nostājas nodrošināšanai Vašingtonā, Otavā un 1a paragrāfā minēto valstu galvaspilsētās prasīs pēc daudz un sistemātiska darba, ko jāsinchronizē būs Latvijas Ārlietu ministrijai.

Attiecībā uz augšminētajiem ierosinājumiem Nr.3 un 4 vairs nekas nav piebilstams, jo tie ir jau paši par sevi saprotami.

Attiecībā uz § 1b gan vēl piebilstams, ka Egilam Levitam no Latvija ĀM jau drīz būtu jānozīmē piemērotu palīgu.

Jānis Ritenis,
PBLA IB vadītājs

Minsteres latviešu centra nams, kurā no 1986. līdz 1992.gadam atradās
PBLA Informācijas birojs


DOKUMENTU UN ATTĒLU PIELIKUMI: 1 | 2 | 3 | 4 | 5 | 6 | 7 | 8 | 9 | 10 | 11 | 12 | 13 | 14 | 15 | 16