VI PASAULES BRĪVO LATVIEŠU APVIENĪBAS POLITISKĀ DARBĪBA 1989 - 1994

Sapratām, ka nākošo gadu veicamajam darbam gan Latvijā, gan trimdā pēkšņi bija cita kvalitāte: uz visām norisēm bija jāprot reaģēt gudri, elastīgi, precīzi, citiem vārdiem, mūsu priekšā bija reālas diplomātijas darbs.

Andris Kadeģis


DOKUMENTU UN ATTĒLU PIELIKUMI: 1 | 2 | 3 | 4 | 5 | 6 | 7


Andris Kadeģis
Bij. PBLA valdes loceklis

NEATKARĪBAS CEĻŠ
PBLA POLITISKĀ DARBĪBA 1989-1994

"Latvijas valstiskā ideja saglabājās dzīva trimdā, kur atradās latviešu nācijas apmēram viena desmitā daļa. Trimdas politiskajai darbībai bija ievērojama nozīme šīs idejas atdzimšanai Latvijā 1989-1990. gados, bet pēc tam -- atjaunotās Latvijas valsts orientēšanai uz demokrātisku valsts iekārtu rietumnieciski-eiropeiskā kontekstā." E Levits (Latvijas valsts atjaunošana 1986. – 1993. – Rīga: LU ž. „Latvijas Vēsture“ fonds, 1998.-209.lpp.)

Ja laiku starp 1989. un 1994. gadu būtu jāraksturo vienā rindkopā, tad es izvēlētos - kā jau to esmu darījis - tieši šo E. Levita tekstu. Arī pēc aptuveni desmit gadu atstarpes, no pirmās sajūsmas pārejot uz norišu un mūsu pašu politiska brieduma izraisītu, līdzsvarotu mūsu valsts, tautas un atjaunotās valsts pirmā vēsturiskā posma novērtējumu, atliek tikai akcentēt tieši PBLA politiskā darba ieguldījumu, kas arī atskatā spēlēja izšķirošu lomu Latvijas valsts atjaunošanas procesā.

Šinī atskatē (1991. – 1994.g.) parādīsies zināms eirocentrisms. Sākot ar astoņdesmitiem gadiem, sekojot PBLA Informācijas biroja aktivitātēm, PBLA politiskā darba centrs pārvietojās uz Eiropu, kas vēlāk, tieši kritiskajās 1990. un 1991. gada norisēs, bija izšķiroši, lai būtu kaut cik sagatavota augsne atjaunotās Latvijas diplomātijas pirmajiem sasniegumiem.

1. SĒDE ABRENĒ UN PBLA PAPLAŠINĀTAIS BIROJS MINSTERĒ, 1989. GADS

Pēc LTF, LNNK un PBLA neformālās sastapšanās Abrenē, Francijā, abpusējas skepses daļējas pārvarēšanas un aptuvenas vienošanās par tālāku sadarbību, daži LTF pārstāvji atpakaļceļā uz Rīgu, „kaut kur starp Berlīni un Varšavu“, nolēma, ka ir laiks sākt atklātu cīņu par Latvijas neatkarību. Taču ir iespējams, ka tā ir vēlāk uzrakstīta fikcija. Viens otrs PBLA pārstāvis atceras, ka LTF delegācijas vadītāji J. Dinēvičs un P. Laķis līdz sanāksmes beigām cieši iestājās par „suverenitātes” statusu reformētas PSRS sastāvā.

PBLA, savukārt, nolēma paplašināt Informācijas biroja darbu Minsterē un jūlijā aicināja J. Riteni pārņemt biroja vadību. Biroja pirmais uzdevums bija analizēt Latvijas politisko kustību profilus, potenciālu un sadarbības apjomus, kā arī iespējamos pozitīvos un negatīvos efektus trimdas sabiedrībā. PBLA visās sarunās ar Latvijas pārstāvjiem uzsvēra, ka trimdas conditio sine qua non ir cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1922. gada Satversmes ietvaros. Mērķu sakritība bija pilnīga ar LNNK pausto viedokli, bet tikai daļēja - ar LTF, kas savā daudzslāņainībā vēl nebija vienojusies un LNNK viedokļa pārņemšanu uzskatīja par „kaitīgu“ (I. Godmanis) vai arī domāja, ka „neatkarība atjaunotas PSRS sastāvā“ tobrīd ir līdzvērtīgs mērķis.

Maza kultūrpolitiski aktīva Rietumu latviešu trimdas daļa pat akceptēja teoriju, ka galvenā nozīme ir latviešu kultūras autonomijas sasniegšanai.

PBLA tikai aptuveni varēja izprast, ko nozīmē D. Īvāna „pieaugušo prasību“ politiku.

No otras puses, birojam bija skaidrs, ka LTF ir plašākā politiski aktīvā organizācija ar nodaļām katrā Latvijas nostūrī, kas spēj mobilizēt - un ne tikai demonstrācijām - ievērojamu atbalstītāju masu, kas kontrolē ietekmīgāko preses izdevumu „ATMODA“ un ka tobrīd tikai LTF spēj pozitīvi ietekmēt nelatviešu izcelsmes balsotājus.

Toties strauja LKP biedru pieplūde LTF rindās izraisīja nepatiku.

Vadoties pēc šīs analīzes, PBLA nolēma tikties ar LTF un LNNK pārstāvjiem 2. un 3. septembrī Rietumberlīnē.

2. LTF/LNNK UN PBLA KONFERENCE BERLĪNĒ, 1989. GADA SEPTEMBRIS

Drīz izkristalizējās kopējā pārliecība, ka straujo politisko pārmaiņu iespaidā radušās brīvtelpas ir steidzīgi un pēc iespējas pilnīgi jāizmanto un par mērķi ir jāizvirza Latvijas neatkarības atgūšana.

Šī vienošanās uzsvēra katras puses jau izveidotā politiskā darba (LTF/LNNK Latvijā, PBLA ārzemēs) paplašināšanu un koordināciju. Nozīmīgākā un lo?iskā PBLA loma bija ārlietās. Te PBLA varēja piedāvāt jau daudzu gadu plašu pieredzi visas trimdas kopienas lielākajos centros, izsekojot atsevišķo valstu nostāju Baltijas valstu inkorporācijas jautājumā, veidojot parlamentos atbalsta grupas, sevišķus preses kontaktus, un reizēm organizējot politiskas demonstrācijas, lai uz brīdi izvirzītu ?altijas valstis atkal pasaules uzmanības centrā. Sākot ar J. Kadeļa darbu PBLA Informācijas birojā Minsterē 80. gados, veidojot kontaktu tīklu ar Latvijas u.c. disidentiem un ziņu avotiem, radās pieeja Eiropas presei un atsevišķiem Eiropas parlamentāriešiem, kā arī pieredze gatavot lielāka apmēra akcijas, piemēram, Kopenhāgenas tribunālu. Ievērojams darbs sākās ar piedalīšanos Eiropas drošības un sadarbības konferencē (EDSK), vēlākos gados ar oficiālo nevalstisku novērotaja (NGO) statusu, lielākoties pateicoties Amerikas latviešu apvienības (ALA) un sevišķi G. Meierovica un O. Pavlovska darbam.

Šī darba pieredzei tagad bija jāieplūst savstarpēji koordinētos degpunktos, sevišķi Eiropas parlamentā (EP), Eiropas savienībā (ES), EDSK, atsevišķo zemju parlamentos, uz brīdi sevišķu uzmanību pievēršot straujajai Rietumvācijas un PSRS, drīzāk - Kola un Gorbačova, jaunā „Eiropas nama“ politikas aizsega veidotajai uz visiem laikiem neaizskaramajai robežu politikai. Uzdevuma ietvaros bija jāveicina LTF/ LNNK kontakti ar radio „ Brīvā Eiropa“ un vēl eksistējošiem Latvijas diplomātiskiem pārstāvjiem.

Latvijas puse, savukārt, iepazīstināja ar pārliecinošu nākošo politisko soļu īstenošanu Latvijā, tātad: sistemātiska varas pārņemšana nākošās AP vēlēšanās, ja iespējams - ar absolūtu LTF vairākumu un sekojošu Latvijas pilnīgas neatkarības atjaunošanu nākošo divu gadu laikā.

Konferences gaisotne bija sirsnīga. Neskatoties uz atšķirīgo „divpasaulību“ pieredzē, mentalitātē, un mazām savstarpējām aizdomu epizodēm, nebija ne mazāko šaubu, ka ar Latvijas un trimdas kopēju izdomu un ener?iju spēsim arī sasniegt sprausto mērķi.

Abas puses nolēma Berlīnes lēmumu protokolu nepublicēt. Izskaidrojums bija vienkāršs: LTF baidījās, ka tobrīd vēl nebūs izpratnes par Rietumu latviešu piedalīšanos tautas atmodas procesā, vismaz ne pašā politiskajā centrā. PBLA piedalīšanās stagnantu pusē atkal varēja tikt propogandistiski pārvērsta par „CIP“ akciju. PBLA, savukārt, respektēja LTF lēmumu, bet arī, pamatojoties uz jau zināmu pieredzi, nevēlējās tobrīd konfrontēt trimdu ar sadarbības modeli, pirms LTF nav deklarējusi iestāšanos par pilnīgu valstisku neatkarību.

Pirmie ļoti atšķirīgie vērtējumi par sadarbību ar Latvijas pārstāvjiem parādījās Vācijā (arī Anglijā un Zviedrijā) – tūlīt pēc pirmajām politiskajām akcijām. Tā, piemēram, pēc 31. augusta vizītes Vācijas Ārlietu ministrijā Bonnā, kurā piedalījās M. Vulfsons, E. Berklāvs un PBLA parstāvji, Vācijas latviešu sabiedrībā dalījās uzskati, vai PBLA drīkst veikt kopēju darbu ar „vecajiem komunistiem“, neskatoties uz M. Vulfsona drosmīgiem neatkarības prasību apstiprinošiem rakstiem „DIE WELT“ slejās un atklātu prasību Vācijas Ārlietu ministrijā (ĀM) Molotova-Ribentropa pakta anulēšanai. Vienas daļas trimdas sabiedrības uzskatos izpaudās ērta, ierastas nacionālradikālas terminolo?ijas nostāja, akceptējot tobrīd drīzāk E. Berklāva pausto Latvijas modeli, bet nevēloties zināt, kā to praktiski sasniegt.

Sapratām, ka nākošā gadā veicamajam darbam gan Latvijā, gan trimdā gaidāma cita kvalitāte. Uz visām norisēm bija jāprot rea?ēt gudri, elastīgi, precīzi, citiem vārdiem - mūsu priekšā bija reālas diplomātijas darbs. Ja līdz šim trimdas politika - arī lobija darbos - allaž bija apmierinājusies ar zināmu gadskārtas rituālu ievērošanu un sava darba kvalitātes mērījām galvenokārt ar atspoguļojumu pašu, labākā gadījumā ārzemju preses rakstiņos, tad pēkšņi mēs bijām iemesti reālā, skaudrā politiskā skatuvē. Ja vēlējāmies Latvijas neatkarību, ko mēs rituāli bijām visus trimdas gadus piesaukuši, tad tagad bija laiks to pieradīt. Pie tam: arī PBLA valdes locekļi un vairums Rietumu latviešu bija „gadījuma karakalpi“, lietojot D. Īvāna vārdus. Vienā laikā bija jāmācās un jārīkojas.

1989. gada oktobrī sabruka Berlīnes mūris. Neviens ārzemju izlūkošanas dienests to nebija paredzējis, pārsteigts tonakt bija arī pats Padomju Savienības vēstnieks Berlīnē. M.Gorbačovs nebija devis atļauju mūra aizsardzībai izvietot padomju tankus, VDR pati bija jau visnotaļ rīcībnespējīga, un parāds Rietumiem pieaudzis līdz 40 miljardiem dolāru. Bija skaidrs, ka ir sākusies Padomju impērijas sairšana.

3. ĀRLIETU SEKTORS, 1990. GADS

1990. gada sākums iezīmējās negatīvi, ar nesekmīgiem apciemojumiem Strasbūrā un noraidošu attieksmi pret Baltijas valstu jautājumu Bonnas apaļā galda konferencē, kur blakus dažādiem vācu politiķiem piedalījās M. Vulfsons, J. Jurkāns un PBLA. Atkārtoti bija jādzird Vācijas ĀM viedoklis, par ko gan jāsaka, ka no Vācijas viedokļa - saprotamā kārtā, ka pirmā vietā ir Vācijas apvienošanās jautājums. Taču jau aizdomīgi bija dzirdēt argumentus, ka „eksplozīvs nacionālisms“ ir kaitīgs Eiropas nama konceptam. Vēlāk, 1994. gadā, viesojoties Konrāda Adenauera fondā, zem četrām acīm tik tiešām apstiprinājās, ka Kola-Gorbačova vienošanās principā iestājās par Padomju Savienības robežu integritāti, ko vācieši nomaskēja zem ciešas EDSK principu ievērošanas. Labi, ka to uzzinājām vēlāk, jo šādas vienošanās priekšā viss PBLA-LTF politiskais darbs neatkarības virzienā nebūtu attīstījis vajadzīgo dinamiku un tā laika pozitīvo sasprindzinājumu.

II LTF kongresā piedalījās arī PBLA delegācija. E. Inkēns ārpolitikai veltītā referātā uzsvēra PBLA lomu: „PBLA ir mūsu sūtņi pasaulē ar pilnvarām aizstāvēt Latviju“. 21. janvārī, konferencē „Ceļi uz Latvijas neatkarību“ no PBLA puses referēja J. Ritenis, vēlāk „Latvijas Jaunatnē“ publicējot PBLA viedokli par Latvijas valstisko atjaunošanu.

11. martā Lietuva pasludināja neatkarību. Informācijas birojs apkopoja ārzemju mēdiju reakciju, pasvītrojot, ka ir sākusies Baltijas valstu jautājuma iecentrēšana pasaules uzmanības centrā. AP vēlēšanās 18. martā LTF ieguva absolūtu vairākumu. I. Godmanis uzņēmās valdības sastādīšanu. Pretēji PBLA priekšlikumam I. Godmanis izvēlējās padomju sistēmas tehnokratu valdību, atstājot amatos līdzšinējos ministriju kadrus, tā ieliekot dīgļus daudzām vēlākām Latvijas ekonomikas problēmām.

Atklāti jāsaka, ka šī diagnoze ir retrospektīva. PBLA valdē toreiz valdīja dziļa neizpratne par daudzām ārēji nesaskatāmām Latvijas problēmām, neviens sadarbības partneris mums nesniedza vērā liekamu analīzi par Latviju. Tikai retumis dzirdējām par kopš Breša valdības eksistējošām, lielākoties LKP un VDK satīklotām, no Padomju Savienības pārmantotām, saimniecības un sadarbības saitēm. Atļāvāmies pat pasmaidīt, kad Pasaules latviešu jauniešu kongresā Haiko, Somijā, vēlā vakarā dzirdējām stāstus par varenu naudas pelnīšanu ar krāsainiem metāliem, Roterdamas biržu un par ku?u sagriešanu lūžņos. Atskatoties, naivi šķiet PBLA saimniecisko ekspertu komisiju braucieni, padomi un apjomīgie raksti, kas teorētiskā plāksnē bija precīzi, bet praksē neattiecās uz Latvijas realitātēm.

Skaidrāk lietas risinājās ārlietu resorā. Sākotnējie kandidāti J. Počs, M. Vulfsons un E. Inkēns nebija pieņemami, jo PBLA un vecā Latvijas diplomātu gvarde saprotamā kārtā iestājās par kandidātu bez sevišķām saitēm ar veco varas aparātu, lai uz diplomātiskā parketa, līdzīgi Čehijai un Igaunijai, arī Latvijai būtu jauno vēsturisko posmu reprezentējoša persona. J. Jurkāns šo lomu pirmajos gados izpildīja spīdoši, sava personiskā strāvojuma un labas angļu valodas dēļ, allaž atgādinot, ka mūsu mērķis ir neatkarīga, civilizēta valsts Eiropā, kuru atliek tikai starptautiski tiesiski nodrošināt. Vēl jo dīvaināka tādēļ šķiet J. Jurkāna politiskā metamorfoze nākošo desmit gadu laikā. Jāpiemin, ka, sākot ar 1992.gadu, J. Jurkānam pakāpeniski veidojās paralēli kontakti ar LTF frakcijas ārlietu komisiju, ko vadīja M.Vulfsons, tādējādi apejot arī PBLA un starplaikā iesaistītos iepriekšējās neatkarīgās Latvijas diplomatus un iepriekšējos lēmumus par visu nākošo soļu koordināciju.

4. PIRMĀ IZGLĪTĪBAS KONFERENCE MINSTERĒ, 1990. GADA PAVASARIS

Iepriecināja darbs izglītības sektorā. Ar PBLA atbalstu, LCK Vācijā un MLĢ izkārtoja pirmo Latvijas un Rietumu latviešu skolotāju konferenci Minsterē, kas divās nedēļās ļāva Latvijas skolotājiem rast ieskatu visu tipu Vācijas skolās, apgūt metodiku, debatēt par nākotnes Latvijas izglītības politiku un mērķiem. Pirmo reizi trimdas vēsturē sastapās tik liela latviešu profesionāļu grupa, pirmo reizi vairs nebija redzama un jūtama Padomju valsts „klātbūtne“. Sirsnīgā, optimistiskā noskaņojumā jau laikus atbalstījām A. Piebalga kandidatūru izglītības ministra postenim. Reizēm šķita, ka pie tik daudz cilvēciska un profesionāla potenciāla, būs vajadzīgs tikai gadu desmits, lai izveidotu vienu no labākām izglītības sistēmām Eiropā. Mēs, bez šaubām, tobrīd bijām piemirsuši, ka ir arī tādi visu noteicošie pamatsaucēji kā valsts budžets.

5. DEKLARĀCIJA PAR NEATKARĪBAS ATJAUNOŠANU, 1991. GADA 4. MAIJS

Pavasarī no Vācijas Rīgā ieradās PBLA konsultants, jurists E. Levits. Viņa uzdevums bija kopā ar R. Apsīti un R. Rikardu atrast pareizo formu ļoti nozīmīgajam dokumentam, par ko būtu jānobalso jaunievēlētajai AP. Savā starpā autori vienojās par „maksimālo“ variantu, bet vēlāk AP paspēja to atšķaidīt ar „pārejas perioda“ piekabi. AP varbūt pamatoti baidījās no asās Padomju Savienības reakcijas, bet nepamatoti cerēja, ka, atliekot pilnīgu neatkarību uz miglaino pārejas periodu, tik un tā varēs nonākt pie pilnīgas neatkarības. Daži dokumenta punkti, piemēram, par Satversmes redakciju, atspoguļoja AP visai vājo izpratni par Satversmes būtību vispār, kā to raksta arī E. Levits. Pateicoties Satversmes frakcijai, AP Satversmi tā arī neredi?ēja.

Nav šaubu, ka E. Levita klātbūtne bija izšķiroša, lai dokumenta kvalitāte atspoguļotu Rietumu tā brīža starptautisko tiesību izpratni, piemēram, 8. dokumenta punktā – cilvēktiesību normās — kā absolūti nepieciešamu izejas bāzi, lai jau laikus pierādītu, ka atjaunotā Latvijas valsts normatīvi, jau ar skatu uz nākotni, iekļaujas Eiropas Savienībā.

Vēlākajās AP debatēs par šo dokumentu E. Levitam bija uz vietas jāatspēko dažu deputātu, pirmām kārtām J.Bojāra, Latvijas valsts neatkarības pamatkoncepta apšaubīšanu, t.i., Latvijas Republikas nepārtraukto starptautiski tiesisko eksistenci. Vēlāk tomēr bija jādzird, ka nav bijis prātīgi pārņemt “ārzemju latviešu ietekmē radītu deklarāciju“. Neskatoties uz daļēju pretestību, AP ar lielu vairākumu pieņēma 1991.gada 4.maija deklarāciju.

6. TĀLĀKĀS PBLA ĀRLIETU AKTIVITĀTES

1990. gada otrā pusē aktivizējās PBLA Informācijas biroja kontaktu veidošana ar Skandināvijas valstīm un arī ar Ungāriju un Čehoslovākiju. Starplaikā ar draudzīgo valstu atbalstu izveidojās jauni biroji Stokholmā un Briselē. Darbs vērsās plašumā arī jaunos kontaktos ar Eiropas savienību, EDSK un Eiropas Parlamentu. Vajadzēja izturību un izdomu. Pārāk bieži, galvenokārt J. Riteņa iniciēti, apciemojumi beidzās ar simpātiju apliecināšanu Baltijas valstu neatkarības centieniem, bet beigās tomēr ieslīgstot tādā kā burvju aplī: kamēr jums nav valstiskas struktūras, mēs diemžēl nespējam palīdzēt.

Pateicoties G. Meierovica un G.un A. Ābolu ilggadējai personiskai draudzībai, izdevās izveidot Latvijas pārstāvniecību Francijā. Nozīmīga bija arī ALA politiskā darba rezultatā ASV Senātā pieņemtā t.s. Baltijas valstu rezolūcija.

Decembrī norises paātrinājās. M. Gorbačovs pieprasīja PSRS tautas deputātu kongresam apstiprināt prezidentālas varas ievešanu. Atkāpās ārlietu ministrs E. Ševarnadze. Sekoja Latvijas PSR AP 21. decembra paziņojums par latviešu tautas nepakļaušanos spiedienam no ārpuses.

7. 1991.GADA JANVĀRIS

Pēc daļējās Lietuvas blokādes un diplomātiskiem manevriem Maskava atkal izšķīrās par tanku pielietošanu gan Vilņā, gan Rīgā. Tikai šoreiz ar to atšķirību, ka Eiropas sašutums izpaudās arī konkrētos soļos, nobloķējot kredītus un daudz asākā veidā nosodot Maskavas rīcību. Simpātiju vilnis pat pāršalca līdz šim atturīgo Vāciju. Prese un politiskās partijas lūdza Informācijas birojam materiālus un ziņojumus. Vienā nedēļā IB sniedza intervijas Vācijas „SAT 1“ un „WDR“ televīzijas kanālos. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara beigām Baltijas valstis uz brīdi bija pasaules mēdiju degpunktā. Atkal un atkal raidījumos pretstatīja Baltijas ceļu un Padomju impērijas tankus. Kad M. Gorbačovs ar visai mazticamiem, vājiem argumentiem, visumā vainu noveļot uz OMON vienību rīcību, mē?ināja atspēkot Rietumu nosodošo attieksmi, bija skaidrs, ka Padomju Savienība atkal ir soli tuvāk sabrukumam. Ar dziļu cieņu un apbrīnu Rietumu latvieši sekoja LTF un LNNK akcijām, barikāžu veidotājiem, sardzēm un sēroja par upuriem. Visumā Rietumu latvieši izjuta ļoti skaudru nepatiku, ka šādas saprindzinātas situācijas priekšā mēs visumā bijām politiski paralizēti. Atskatoties: mēs godam būtu uzņēmuši trimdas valdību un turpinājuši diplomātisko cīņu. Labi, ka šis variants nebija jaizdzīvo.

Krīze noplaka un saprotamā kārtā izraisīja jaunu ener?ijas vilni. ALA un O. Kalniņš noorganizēja D. Īvāna viesošanos ASV, kur Īvāns teica iespaidīgu, emocionālu runu ASV kongresā. J. Jurkānam tajā pašā laikā LFT Stokholmas nodaļa izkārtoja tikšanos ar Ministru prezidentu Karlsonu. Nākošā nedēļā G. Bērziņš radīja iespēju J. Jurkānam Anglijā runāt ar jaunievēlēto Dž. Meidžoru, dienas vēlāk - ar Francijas ārlietu ministru Dimā, un drīz pēc tam - pirmo reizi ar Vācijas ārlietu ministru Genšeru. Austrijas ārlietu ministru Moku J. Jurkāns apciemoja reizē ar PBLA delegācijas apciemojumu EDSK Vīnē.

Februārī Grethemā, Vācijā, notika kopēja paplašināta sēde, kurā piedalījās PBLA, LCK Vācijā, I. Godmanis, J. Jurkāns un E. Inkēns, E. Levits un jau nozīmētie diplomātiskie pārstāvji Zviedrijā, Vācijā, Francijā un Anglijā. Pēc J. Jurkāna ierosinājuma nolēma izveidot centrālu informācijas un darba koordinācijas biroju Stokholmā ar mazākiem birojiem Dānijā, Briselē un Minsterē. Iecerētais pasākums nekad īsti nespēja darboties. Labi, ka mums labvēlīgi notikumi jau gada vidū padarīja visu tīklu par pagātnes daļu. Runājot par iespējamu saimniecisku palīdzību, ātri kļuva skaidrs, ka PBLA šajā jomā nespēs daudz darīt. Uz reizes iztukšojot visu Brīvības Fondu ( 2,5 miljonu $) varēja aptuveni nosegt dažu nedēļu Latvijas ener?ijas tāmi. Arī no tekošiem budžetiem, piemēram, 1991.gadā no $ 300.000,- ĀM varēja piešķirt $ 25.000,-. Bez šaubām, šo summu papildināja nākošo mēnešu laikā atsevišķo zemju pārstāvniecības, atsevišķi ziedotāji un mazliet vēlāk - arī Latvijas vēstniecības ASV sevišķi piešķirtie līdzekļi. Tomēr, lai cik lielas arī nebūtu summas trimdas sabiedriskos īpašumos un dažos sīkākos fondos, bija neērti redzēt, ka krīzes gadījumā mēs spējam mobilizēt tikai relatīvi mazas summas. Tādēļ vēl jo efektīvāks bija darbs, cenšoties pārliecināt draudzīgās valstis, ka nākošos mēnešos noteicošais faktors būs arī saimnieciskie līdzekļi.

Vasaras mēneši pagāja, tālak kaldinot draudzīgo valstu saites un klauvējot pie visumā vēl joprojām aizvērtajām Eiropas institūciju durvīm. Cik šīs augsnes turpat jau divu gadu sīksta iekopšana bija nozīmīga, parādījās augustā.

8. 1991. GADA AUGUSTS UN RUDENS

Augusta pučs Maskavā bija jauns pārsteigums, lai gan, sekojot Rietumu presei, varēja šādu rīcību sagaidīt. Latvijas AP, vēl bruņu mašīnām stāvot Doma laukumā, pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. Nākošo dienu laikā, kad kļuva skaidrs, ka pučs nav izdevies, sākās intensīvas sarunas ar jau pazīstamiem kontaktiem un, sekojot Islandei, krītošu domino kauliņu veidā Latvijas pilnas suverenitātes atkalatzīšanu izteica vairākas Eiropas valstis ar kulminācijas punktu Bonnā, 27.augustā. Vācijas īpatsvars Eiropas politikā bija ievērojams, Vācijas efekts ievērojami paātrināja visu pārējo valstu Latvijas valsts atkalatzīšanu. Bija sevišķs gandarījums, ieņemot vietu Eiropas institūcijās, pie kuru durvīm mēs gadiem bijām velti klauvējuši. Septembra sākumā Latviju atzina arī ASV un Krievija. 17.septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu ANO locekli.

Šajā sakarībā interesanti ir J. Riteņa vārdi par atgriešanos Rīgā pēc pirmās neatkarības nedēļas un vilšanos, redzot savā veidā tikai daļēju, apmalē nobīdītu J. Jurkāna un PBLA darba atzinību. J. Riteni citējot, tas liecināja par provinciāla naivuma pilnas sabiedrības veidošanos. Nākošos gados šis fenomens bieži parādījās un nav izzudis vēl šodien. Šeit jāmin arī Rīgā bieži pieminētās epizodes par Latvijā labi redzamu politiķu lomu augusta puča laikā, kuri uz savu sevišķi draudzīgo saišu pamata esot aiztaupījuši Latvijai asins izliešanu. Pagaidīsim uz papildus arhīvu atvēršanu!

1991. gada novembrī Rīgā notika paplašināta PBLA valdes sēde. PBLA varēja justies gandarīta, ka četru dienu laikā valdes sēdē aicināti iegriezās turpat vai viss Ministru kabinets un AP prezīdijs kā arī daudzi deputāti. Pēc svinību dienām un balles iestājās tāds kā atskurbums. Mēs sapratām, ka Latvija stāv nepārskatāmu pārejas perioda problēmu priekšā. Mēs arī ievērojām, ka lielu daļu šo problēmu, sevišķi iekšpolitikā, izpratām tikai teorētiski, bet ne Latvijas kontekstā, kur pazinējiem pārredzamā, mazā sabiedriskā tīklā, katrs pazīst katru un noteicošais ir dažādu atkarību saites, tādēļ nav pilnas rīcības brīvības. Ja ticam t.s. „Čevera portfelim“, tad tikai 24 AP deputāti bija „tīri“.

No šodienas atskatoties, liekas dīvaini, ka PBLA valde izteica ”vislielāko pateicību LR Augstākai padomei par uzaicinājumu un iespēju organizēt PBLA sēdi pirmo reizi Latvijā.” Acīmredzot arī mēs vēl pakļāvāmies padomju laika domāšanai.

Ir jāpiemin, ka protokolā ieskanas neapmierinātība par sadarbības deficītiem saimniecības joslā. Ekonomiskā darba grupa, kas darbojās kopš 1990.gada A. Lamberga vadībā, bija izstrādājusi vairākus priekšlikumus un ekspertīzes telekomunikācijas un banku joslā, kas nogrima attiecīgās ministrijās bez jebkādas atbalss. No Latvijas viedokļa, bez šaubām, šis process šķita kā Rietumu pasaules mazliet uzpūtīga “gaismas nešana ar maisiem”, un reizēm mūsu ekspertiem tiešām pietrūka attiecīgās iejūtības sarunās ar Latvijas partneriem. Bez tam, kā izrādījās vēlāk, dažiem mūsu ekspertiem bija izteiktas personiskas veikalnieciskas intereses, tādējādi noārdot arī Rietumu latviešu visnotaļ ievēroto tīru, valsts attīstības vārdā neapmaksāta, brīvprātīga darba principu.

Panākumu joslā bija vairāki projekti, pie kam jāizceļ sadarbībā ar LTU un Bufalo Universitāti izveidotaisRīgas Biznesa institūts.

9. GAISMĒNAS, 1992. GADS

Atkalatgūtas valsts sajūsma un priekšā stāvoša darba entuziasms pastsāvēja vēl joprojām, bet arī PBLA priekšplānā izvirzījās tieši tas pats, kas Godmaņa kabinetam - nojausma par valsts transformācijas procesa sarež?ītību. Latvijā vēl uzturējās okupācijas armija. Iekšlietu ministrija, robežapsardze, policija un daudzas citas valsts institūcijas darbojās galvenokārt krievu valodā. Ja līdz šim Rietumu latviešiem saskare bija bijusi tikai ar robežsargiem un VDK struktūrām, tad pārsteigums bija dziļa padomju mentalitātes izpausme visu līmeņu ministriju kadros, lai gan arī sapratām, ka citu kadru Latvijas valstij nav. Atsķirīgo mentalitāšu kolīzijas bija neizbēgamas, klusībā mēs šķendējāmies par no vācu pēcapvienošanās terminolo?ijas aizgūto apzīmējumu “betongalvām”, bet, ja vēlējāmies klātbūtni turpināt, tad šī berze bija japārstrādā jaunā politiskā realitātē un domāšanā.

Pieaugošā necaurredzamība Godmaņa valdības darbā un AP likumdošanas process bija jau problemātiskāki. Jaunatgūto valsti tālāk veidojot, iestājās neizbēgama LTF frakcijas politisko uzskatu spektra paplašināšanās. Diezgan skaļi politiskā skatuvē sāka darboties Pilsoņu komiteja un citi “nacionālie grupējumi”. Pretējā polā parādījās Krievijas propogandas ietekme – Jeļcina ultimāts u.t.t. Arī Līdztiesības radikalizācija.

PBLA bija pārsteigta par reizēm tiešo I. Godmaņa intervenciju ĀM darbībā, vietām nostājoties J. Jurkānam pretējās pozīcijās. Mums neizprotama šķita vilcināšanās iecelt Vācijā vēstnieku, tāpat arī īslaicīgā Vācijas premjēra H. Kola vizītes atbīdīšana uz vēlāku laiku, neskatoties uz labvēlīgo H. D. Genšera nostāju pirmajā neatkarības nedeļā un vēstnieka Lambsdorfa aktīvo darbu un iespējamo lielākā Eiropas saimnieciskā spēka potenciālo ieguldījumu Latvijā. Viss tas, bez šaubām, bez jebkāda dialoga, it kā valdības darba slodzes iespaidā. Mums neizskaidrojamā kārtā pārāk “iestrēga” projekti, mēnešiem gaidot vienkāršas atbilžu vēstules, piemēram, G. Ābolam strādājot pie Latvijas zelta rezerves atgūšanas Francijā.

Sasaucoties ar politiskā spektra paplašināšanos Latvijā, veidojās attiecīgas sadarbības grupas Rietumos. PBLA ar prieku vēroja ātri pieaugošo palīdzības akciju un projektu veidošanos, bet arī ar zinamām rūpēm saskatīja tendences, kas veidojās, trimdai refleksa veidā rea?ējot uz nacionāli patētisko terminolo?iju, tā, piemēram, Kanādas latviešiem pieņemot lēmumu, ka palīdzības paciņas izsniegs tikai, uzrādot Pilsoņu komitejas apliecības. Tik tiešām nepieciešamās palīdzības akcijas reizēm tomēr pārvērtās komēdijās, kad sūtījumos parādījās kaudzēm novecojušu medikamentu jeb bijušās austrumvācu armijas krājumu ?ipšu apsēji. Tikpat komiska bija Latvijas muitas nostāja, dienām iesaldējot šādus sūtījumus uz robežas. Vēlāk, PBLA „FORUMĀ“, rakstā par “humpalu” (humanitārā palīdzība) šo procesu komentēja P. Elferts.

Kopumā Rietumu latviešu nostāja pret jauno Latviju kļuva negatīva, daļēji arī sakotnējās naivitātes un pārlieku optimistisku pieņēmumu iespaidā. Parādījās pirmie vertējumi: ”Viņi taču ar mums vispār nevēlas runāt.” Uz šī fona PBLA pieņēma lēmumu aprīlī sarīkot “minisēdi”.

10. MINISĒDE VAŠINGTONĀ, 1992. GADA APRĪLIS

Šī sēde iezīmējās ar PBLA noteikti pieaugošu politiskā brieduma pakāpi. Pamatojoties uz pirmo gadu sadarbības (un nesadarbības) pieredzi Latvijā, dominēja uzskats, ka PBLA tagad ir jākļūst politiski neatkarīgākai un jāveido tieša klātbūtne Rīgā, lai autonomi vērotu un analizētu un, ja iespējams, arī tieši iespaidotu attīstības procesus Latvijā. Raksturīgi bija V. Paegles teiktais: „Mēs esam 6.000 jūdžu attālumā no Latvijas. Sakiet, kā lai mēs izsekojam un īsti saprotam, kas tur notiek?“

Tātad - lēmums par PBLA biroja dibināšanu Rīgā. Tā kā J. Lorencs jau bija vadījis biroju Minsterē un veiksmīgi organizējis arī daļēji PBLA sponsorēto Augstskolu reformu konferenci, PBLA lūdza viņu un P. Elfertu pārņemt biroja vadību.

Pārējie lēmumi:

-PBLA un zemju pārstāvniecības organizē Latvijas pilsoņu re?istrāciju

-PBLA iesaka visiem Latvijas pilsoņiem piedalīties nākošajās Saeimas vēlēšanās

-PBLA iesaka rietumu latviešiem kandidēt Saeimas velēšanās

-PBLA pieņem rezolūciju par okupācijas karaspēka izvešanu

Interesanta bija iepazīšanās ar t.s. “aizsardzības grupu”, kuras sastāvā bija galvenokārt ASV bruņoto spēku virsnieki. Bija daudz entuziasma par Latvijas bruņoto spēku veidošanu un reformām, bet bija arī skaidrs, ka runa ir par zināmu lobiju ASV interesēs.

11. PBLA BIROJS RĪGĀ

1992. gada jūnijā atklāja biroju Elizabetes ielā 63, simboliski tieši pretī ĀM, tā atspoguļojot pirmatnējo veiksmīgo darba posmu.

Nekavējoši izveidoja PBLA valdes locekļu dežūru ciklus, braucienus visās Latvijas daļās, tiešus kontaktus ar visām politiskajām un sabiedriskajām organizācijām. Kāds no PBLA biroja allaž bija klāt AP sesijās, veidoja ik nedēļas koncentrētas preses politisko norišu atskates un analīzes. Veidojās PBLA izdevums „FORUMS“. Iecere bija radīt žurnālu ar politiska dialoga telpu, neatkarīgi no partiju politikas, risinot transformācijas laika problēmas un debatējot par dažādiem Latvijas valsts attīstības ceļiem, piemēram, - vai “latviska Latvija” ir pretstats “eiropeiskai Latvijai”, jeb arī - vai Latvijai ir piemērotāks ASV, Zviedrijas jeb Vācijas saimnieciskais modelis. Atklājās, ka vēlreiz bijām naivi, jo Latvijā tobrīd nebija laika teoretizēt un dialogu telpa citādā formā bija, piemeram, „Klubs 21“, kur ik nedēļas sastapās diplomātiskā korpusa un reizē ziņu dienesta pārstāvji, Latvijas politiķi, briestošie biznesa oligarhi gan krievu, gan latviešu pusē, citiem vārdiem, - īstenībai ļoti atbilstoša un īstenību tālāk veidojoša telpa. Valstiski ideāla domāšana, ar ko PBLA bija izgājusi arēnā, šeit spēlēja tikai periferu lomu.

Bet Vašingtonas sēdes lēmums bija tālākejošs un arī gluži reālpolītisks: jautājums par PBLA neatkarīgas politiskas kustības vai arī koalīcijas veidošanu nākošajās Saeimas vēlēšanās. Sak, ja ar mums nevēlas runāt daļa Latvijas politiķu, tad mēs runāsim ar tautu paši. Bija jānoskaidro priekšrocība un “pēcrocība” iespējamam “tīram” PBLA sarakstam, un, ja ne, tad - ar kuru iespējamo kustību jeb partiju būtu iespējama tālāka politikas veidošana Latvijā.

12. CEĻĀ UZ 5. SAEIMAS VĒLĒŠANĀM

Starplaikā Zviedrijā, Vācijā un citur bija izveidojušās atbalsta grupas lielākajām Latvijas politiskajām partijām. PBLA vienojās, ka vienīgais saraksts bez “pagātnes” nedrīkst tikt „izšķaidīts, izdekorējot visus sarakstus”. No otras puses, pirmās aptaujas rādīja, ka atsevišķu PBLA politiķu atpazīšanas rādītājs, izņemot G. Meierovicu, ir visai zems. Lai radītu stabilu politisku spēku partiju centrā, šķita mērķtiecīgi veidot LNNK-LTF-PBLA koalīciju. Pirmais solis bija demokrātiska preses fonda izveidosana. PBLA birojā ik otrdienās tikās LTF (Augstkalns), LNNK (Kiršteins) un PBLA (valdes locekļi). Sākotnēji uzskatu dažādība nelikās nepārvarama, galvenie mērķi bija tie paši: pēc iespējas strauja brīvas, demokrātiskas un eiropeiskas Latvijas attīstība.

Iecerēto koalīciju kā pirmā pārsteidza LNNK deklarācija, ka O. Kostanda un E. Berklāvs ir vienojušies ar Vācijas publicistu Zīgeristu par atsevišķa saraksta un preses izdevuma veidošanu. PBLA brīdinājumam par Zīgerista darbību un prāvu Vācijā, tāpat „DIENAS“ rakstiem, LNNK nepiegrieza vērību, vēlāk to pat apzīmējot par “komunistisku propogandu”.

Tagad bija jauna situācija. PBLA kā nākošo apsvēra E. Levita favorizēto Satversmes frakcijas un PBLA sarakstu, papildinātu ar atsevišķiem, neatkarīgiem kandidātiem, tobrīd vēl AP un LTF frakcijā. Vienojāmies piedalīties t.s. Jūrmalas konferencē, kur pieteica jaunas vēlēšanu apvienības konceptu. Sākumā, jau iepriekš izveidota iekšēja loka iespaidā, šķita, ka arī šeit PBLA spēlēs tikai dekoratīvu lomu, bet pēc garākām debatēm un daudzu neatkarīgu kandidātu, tostarp arī pazīstamu AP deputātu atbalstu, PBLA konceptam par pilnīgu demokrātisku procesu un caurredzamību visas partijas uzbūves un vēlēšanu kampaņas fāzēs, klātesošie vienojās veidot vēlēšanu apvienību ar vēlāk izvēlētu „Latvijas Ceļa“ nosaukumu. Principā mēs vienojāmies par zināmu pirmo 20 saraksta vietu paritāti, tātad - ievērojamu PBLA iespaidu nākošās Saeimas, iespējams, lielākajā frakcijā.

Vadoties no aptauju rezultātiem, populārākie politiķi Latvijā tobrīd bija A. Gorbunovs (Nr. 1) un G. Meierovics (Nr. 3). Bija skaidrs, ka, ja G. Meierovics un A. Gorbunovs būtu vienā sarakstā, vismaz vadoties pēc aptaujām, uzvara šķita nodrošināta. Rietumu latvieši pret A. Gorbunova kandidatūru rea?ēja negatīvi, bet auksti analizējot, sapratām, ka A. Gorbunova popularitāte ir patiesa tautas izteiksme, ka viņa visai vēlīno konversiju un vēlāko izskaidrojumu par to latviešu tauta akceptē pilnīgi. G. Meierovics arī personiski neiebilda pret A. Gorbunova kandidatūru, toties izteikti negatīvi - par dažiem pagaidu sarakstā ievestiem kandidātiem. Šinī laikā PBLA IB izvirzījās par aktīvāko satikšanās un debašu vietu priekšvēlēšanu politikā.

13. PBLA VALDES SĒDE JŪRMALĀ, 1993. GADA FEBRUĀRIS

Neapšaubāmi, ka pretēji 1991. gada sēdei, Latvijā reprezentatīvais un iekšējā darba elements palika otrā plāksnē. Prioritāte bija nopietna politika, PBLA pēkšņi bija izteikta loma Latvijas politiskajā skatuvē. Izrādījās, ka daļa delegātu ir ieradusies ar savu zemju ieteikumu balsot tikai par „nacionālām“ partijām. Tas viņuprāt nozīmēja - pirmā kartā LNNK. Straujās politiskās pārmaiņas Latvijā bija apsteigušas PBLA, delegāti neizprata J. Zīgerista negatīvo izstrāvojumu Eiropā. Viņi sākumā nesaprata arī PBLA taktiku, līdzveidojot LC. Pēc garām debatēm pieņēma rezolūciju, ka 5. Saeimas vēlēšanās PBLA atbalstīs labējās un centra partijas, tātad - LTF, LNNK, LC, ZS un KD sarakstus.

14. SAEIMAS VĒLĒŠANAS

5. Saeimas vēlēšanās LC kļuva par lielāko frakciju jaunajā Saeimā. Pavisam (LC, LNNK, ZS, u.c.) ievēlēja 18 Rietumu latviešus. Pirmajā valdībā bija 4 ministri (G. Meierovics, E. Levits, J. Ritenis un V. Pavlovskis). Rietumu latvieši bija vēstnieki ASV, Anglijā, Francijā un Zviedrijā. Bija radīta laba izejas pozīcija PBLA un citu Rietumu latviešu politisko uzskatu pārvēršanai aktīvā Latvijas tālākattīstības politikā.

15. NOSLĒGUMS

Rietumu latviešu visai izplatītā „vilšanās“ Latvijas politiķos, politikā un attīstība ir meklējama daudzslāņainā personiski emocionālā plāksnē. Mēs bijām Rietumos kultivējuši nereālu pašglaimojošu ainu gan par mūsu tautu, gan izlolojuši nereālus scenārijus, kā tam būt, kad Latvija atkal būs brīva. Visai skaudrā saskare ar pēcsociālisma latviešu tautu izraisīja saprotamā kārtā negatīvu, pašaizsargājošu reakciju. Reizē šī aizsargreakcija nosedz arī vainas sajūtu par tikai apmēram 29.000 re?istrētiem trimdas Latvijas pilsoņiem un atstarpi starp visus trimdas gadus rituāli solīto atgriešanos un situāciju šodien. Bez tam -- Latvijai principā ir tās pašas problēmas, kas ir citām pēcsociālisma valstīm. Latvijas attīstība atspoguļo apvienoto visas tautas spēku un reizēm ari nevarību un kūtrumu.

Es nedomāju, ka laikā starp trešo atmodu un 5. Saeimas vēlēšanām bija iespējams cits attīstības variants. Trimda – tās ir arī visas pārējās politiski aktīvās organizācijas, kā BATUN (Baltic Appeal to the United Nations), LSDSP, DV (Daugavas Vanagi), LNF (Latviešu Nacionālais fonds) utt. -- ir godam paveikusi daudz laba Latvijas labā. PBLA loma bija izšķiroša Latvijas neatkarības atkalatzīšanas procesā 1991. gadā. Trimda kā kopums noteikti ietekmēja Latvijā virzību apvienotajā Eiropā un NATO.

Un tas jau ir vairāk nekā mēs drīkstējām cerēt.

VĒRES


1. Latvijas valsts atjaunošana 1986-1993.-Rīga: LU ž. „Latvijas Vēsture“ fonds, 1998.

2.Kalniete S. Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza. Rīga: Jumava, 2000.

3.Ritenis J. Diplomātiskā cīņa par Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu. – Rīga: LU ž. „Latvijas Vēsture“ fonds, 1999.

4.Latvijas Tautas Fronte 1988 – 1991./ Latvijas Inteliģences apv – ba; Sast. Jānis Škapars.- Rīga: Jāņa sēta, 1998

5.PBLA valdes protokoli, sarakste 1991.g. –1994. g.


P.Laķis
bij. Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs

LTF UN PBLA SEMINĀRS ABRENĒ
1989.gada 15.-18.maijā

Atsaucoties uz Pasaules brīvo latviešu apvienības ielūgumu, 1989.gada maijā uz Franciju, trimdas tautas augstskolu "Abrene" devās Latvijas Tautas frontes (LTF) delegācija - toreizējais LTF Domes valdes priekšsēdētājs P. Laķis, valdes locekļi E. Berklavs, J. Freimanis, V. Šteins, domnieks A. Klotiņš, LTF politiskās komitejas vadītājs J. Rozenvalds, arī daži citi Tautas frontes aktīvisti. Saskaņā PBLA uzaicinājumu Latvijas pusi pārstāvēja LNNK (E. Berklavs), LSDSP (V. Šteins), Latvijas Atdzimšanas partija (J. Vidiņš). Tā bija pirmā oficiālā PBLA un LTF vadītāju plašākā tikšanās, kura izpildīja pietiekami nozīmīgu lomu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas procesā.

Kaut arī šajā seminārā tika apspriestas diezgan daudzas ekonomikas, ekoloģijas un kultūras problēmas, nenoliedzami būtiskākais bija politiskais jautājums par Latvijas nākotni. Šo rindu autora pašreizējais kolēģis Rīgas Domē J. Freimanis pauda vērtējumu: "Viesiem no Latvijas tai laikā vēl bija oficiāli dažāda ārējā attieksme pret Latvijas neatkarības atjaunošanas jautājumu, tā realitāti un šīs atjaunošanas ceļiem. Tomēr tieši Abrenē notika, vismaz pēc LTF oficiālo pārstāvju pārliecības, pēdējais sagatavošanās process visas LTF politiskā kursa maiņai." Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem šajā tikšanās reizē vēl nebija organizācijas sniegtas pilnvaras runāt par pilnīgu neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanas procesu. Tam bija vairāki iemesli.

LTF dibināšanas kongresā 1988.gada 8.-9.oktobrī šāds mērķis vēl netika iekļauts pragmatiskajos dokumentos. Daudzas runas I kongresā, arī tā emocionālā noskaņa, kura varbūt visspilgtāk izpaudās šī vēsturiskā notikuma noslēgumā, delegātiem trīs reizes dziedot "Dievs, svētī Latviju", liecināja, ka nekur nav zudis brīvās Latvijas ideāls. Tomēr politiskā situācija pēc kongresa nebija vienkārša - un ne jau tikai padomju impērisko spēku varenība to noteica. Ar retiem izņēmumiem Rietumu pasaules politisko līderu nostāja bija pietiekami skaidra - Baltijas valstu statusa jautājums ir PSRS "iekšējā problēma", mūsu aktivitātes nedrīkst vājināt M. Gorbačova pozīcijas. Turklāt LTF bija nepieciešams iegūt laiku, lai palielinātu savu ietekmi sabiedrībā, nostiprinātos organizatoriski un finansiāli, paplašinātu informatīvo telpu. Neaizmirsīsim, ka ne jau tik plašs sabiedrības atbalsts bija LNNK vai "Helsinki - `86" - pausts atklātā formā. Ilgajos fizisko represiju un Dž. Orvela talanta cienīgas totalitārisma sociālās realitātes gados okupācijas režīmam bija izdevies saasināt cilvēka pašaizsardzības izjūtas, rosināt šaubas par reālām iespējām izkļūt no varenās impērijas ietvariem un atjaunot neatkarīgu valsti.

No šodienas redzes punkta jau nav tik viegli pateikt, cik adekvāti mēs toreiz Abrenē uztvērām viens otru, izpratām Latvijas virzības sarežģītību. Tā tomēr bija vienas tautas divu atšķirīgu politiskās pieredzes veidotu pārstāvju tikšanās. Tomēr korektums mūsu attiecībās, risinot politiskos un ideoloģiskos jautājumus, saglabājās visās kopīgi pavadītajās dienās. Spēles noteikumi, kurus nosacīja tā laika realitāte, visumā tika ievēroti. Jāatzīst gan, ka, lai arī PBLA un LTF vispārējās politiskās ievirzes šo organizāciju līderi seminārā ievēroja pietiekami konsekventi, niansēs gandrīz vai katra pārstāvja orientācija bija nedaudz atšķirīga - ievērot dažādas radikālisma un pragmatisma attiecības.

Nedrīkst aizmirst vēl vienu apstākli - seminārs Abrenē Latvijas delegācijai bija ne tikai politisks akts, bet arī nozīmīgs psiholoģisks piedzīvojums. Mēs izjutām savu Rietumos dzīvojošo tautiešu patieso viesmīlību Abrenes pilī. Tika izprasta Latvijas pārstāvju vēlme kaut brīdi saskarties ar līdz šim neizjusto brīvo pasauli, rodot iespējas skatīt Triumfa arku agrā svētdienas rītā, Luāras upes gleznainās ielejas kultūrvēsturisko tradīciju pieminekļus. Līdztekus, kaut gan piesardzīgi, tomēr augošajai psiholoģiskai tuvībai saglabājās arī kādas divu atšķirīgo pasauļu nosacītās atsvešinātības izpausmes. Varbūt tās tomēr dzisa vienā laika punktā - tajā garajā pārdomu un saskarsmes naktī, kā J. Freimaņa vēl pēc divpadsmit gadiem neaizmirstās trīs sveces. Austot mierīgai, šķietami laiskai Francijas dienai, pirms mūsu mājupceļa bija tapusi lielākā zemteksta izpratne par kopīgā mērķa vārdā veicamo.

Ne vien emocionāli, bet arī racionāli politiski vērtējot, Abrenes tikšanās sniedza impulsu 31.maija Domes valdes aicinājumam - apspriest visās LTF grupās un nodaļās jautājumu par LTF iesaistīšanos cīņā par Latvijas politisko un ekonomisko neatkarību. Varbūt tā nav nejaušība, ka šī aicinājuma teksta trīs autoru vidū bija divi Abrenes semināra dalībnieki - J. Rozenvalds un P. Laķis. Protams, tā bija viena epizode kopējā vēsturiski likumsakarīgajā virzībā, kura mums sniedza iespēju otro reizi viena gadsimta ietvaros proklamēt valstisko neatkarību. Un tomēr 31.maija aicinājums apliecināja arī individuāli psiholoģiskā faktora nozīmību laika ritējumā, it īpaši, ja tas ir saistīts ar savas tautas vairākuma vēlmēm vispārcilvēcisko vērtību kontekstā.

Par spīti modernās Rietumu sabiedrības politiskajai orientācijai, pārliecīgajai uzticībai pasaules kārtības stabilitātei mūsu viedoklis tomēr ievēroja humānisma principu vēsturisko realitāti - jebkurai etniskajai kopībai tāpat, kā ikvienam indivīdam, ir pamatotas tiesības apliecināt savu neatkarību. Arī politiskās varas viskonsekventākajā formā - valstiskuma dibināšanā, atjaunošanā vai saglabāšanā.

Abrenes seminārs stiprināja politiski romantisko cerību par latviešu vienošanos kopējās, iekšēji pretrunīgās aktivitātēs neatkarīgās valsts atjaunošanā. Realitāte pēc pāris gadiem gan izrādījās krietni skarbāka. Interešu atšķirības laikam tomēr sakņojas metafiziskos dzīves pirmsākumos, kuras nevar pārvarēt vien ar labo gribu un ideālistiskiem pieņēmumiem. Bet varbūt nostaļģiskajā noskaņā dzims patiesa vēlme veidot jaunu pārmaiņu loku mūsu valsts gaitā? Taps tas, kas nebaidīsies noticēt.


DOKUMENTU UN ATTĒLU PIELIKUMI: 1 | 2 | 3 | 4 | 5 | 6 | 7